Pirms
atklāju, kas tiek ietverts šajā teorijā, ir būtiski pieminēt telpu un vietu,
kurā tas izpildās. Šie abi jēdzieni ir vieni no visilgāk diskutētajiem, un
joprojām šiem mērogiem, nav atrasts viennozīmīgs visiem piemērots
paskaidrojums. Šīs teorijas kontekstā vēlos vietas jēdzienu apskatīt kā, - tā
nav tikai vieta pasaulē, bet tā ir pasaules saprašana, izzināšana, vietai tiek
piešķirta jēga, un vieta ir veids, kā caur to pieredzam pasauli (Creswell,
2015). Tādēļ ir svarīgi uzsvērt, ka vietai tās statusu piešķiram paši, tāpat to
atņemam un tā kļūst par telpu. Telpa ir bezpersonisks mērogs. Vieta var būt
istaba, nostūris pagalmā, kur bērnībā ir nācies spēlēties, vai kāds koka zars
no kura labi var redzēt saulrietu. Tā ir īpaša vide. Jāņem vērā, ka tā var būt ne
tikai ar pozitīvu nozīmi, piemēram, ja vieta tiek aplūkota cilvēka uzvedības
kontekstā, kur tiek pētīts tas, kā cilvēks uztver konkrētu vietu un pēc tā- kā
uzvedas tajā.
Ir vietas, kurās konkrētas cilvēku grupas uzskata, ka ir pieļaujama kāda konkrēta uzvedība, tātad -cilvēka vietas uztvere nosaka to, kā tas tajā uzvedīsies. Tas pēc būtības skaidro, to, kā zināšana un pieredze kādā vietā ietekmē lēmumus zagt, laupīt, izvarot utt. Pētījumi par šo tēmu ir pierādījuši, ka dažāda vietas informācija un stimuli var rosināt potenciālajos noziedzniekos drošību, pārliecību noziegumu veikšanai, vai vienkārši zināšanu par to, ka pastāv maza iespēja tikt pieķertam. Piesārņojums, grafiti un nesavākta publiskā telpa kopumā norāda uz to, ka tā netiek uzraudzīta un ir neaizsargāta (vulnerable) pret noziedzību (Creswell, 2015). Tieši vietas uztvere, to veidojošie objekti un visbiežāk vizuālais tēls ir tas, kas ir dzinulis šīs teorijas tapšanai.
Tad visbeidzot -salauzto logu teorija ir par to, ka, ja ēkai tiks izsists viens logs, drīzumā tiks izsisti arī citi, jo par vietu rodas iespaids, ka tā nevienam nerūp, tādēļ arī citu logu izsišana neko “nemaksā”. Patiesībā ļoti vienkārši. 1982. gadā šī teorija tika publicēta Amerikas žurnālā “The Atlantic Monthly”, kur marta mēnesī izdotais raksts saucās “Broken windows” jeb salauztie logi. Rakstā kriminologi Džordžs Kelings un Džeimss Vilsons (George L. Kelling and James Q. Wilson), apraksta un diskutē, kā 1970. gadu vidū pieņemtā programma “ Droša un tīra apkaime” (Safe and Clean Neighborhoods Program), kura tika ieviesta 28 Amerikas pilsētās, un kuras iespaidā Amerikas policijā mainījās patrulēšanas veids uz – iešanu ar kājām, iespaido noziedzības līmeni, salīdzinot ar vietām, kur joprojām tiek patrulēts ar mašīnām. Pēc pieciem gadiem, kopš programmas aizsākšanas Policijas fonds Vašingtonā publicēja projekta novērtējumu, ka patruļas-staigājot nav samazinājušas noziedzības līmeni, bet iedzīvotājos tas ir raisījis drošības sajūtu apkaimēs, kurās šīs patruļas notiek, salīdzinot ar apkaimēm, kurās patruļas turpinājās, kā iepriekš. Projekts šajās apkaimēs dzīvojošajos cilvēkos raisījis labvēlīgu attieksmi pret policiju. Tāpat vērtējumā tika atzīts, ka policijas attieksmē bija daudz augstāks morāles līmenis, apmierinātība ar darbu un labvēlīgāka attieksme pret pilsoņiem nekā tiem policistiem, kas patrulēja mašīnās.
Raksta autori veica pētījumu Ņuarkas pilsetā (Ņūdžersijā) un devās patruļās kopā ar policiju, lai noskaidrotu kā apkaimes var būt drošākas, ja noziedzības līmenis tik un tā paliek nemainīgs vai aug. Sākotnēji tie noskaidroja, kas ir tās lietas, kas liek cilvēkam justies nedroši, tāpat arī patruļu gaitā tika noskaidrots kā paši policisti definē kārtību ielās un to noteikumus. Pētījumā tika aprakstīts arī 1969. gadā veiktais psihologa Filipa Zimbardo veiktais pētījums, kur viņš testēja salauzto logu teoriju divās dažādās vietās - Bronksā, Ņujorkā un Paloalto, Kalifornijā. Šajās vietās tika novietoti automobiļi bez numura zīmēm. Bronksā šis auto nokļuva vandāļu redzeslokā jau pirmajās 10 minūtēs, pirmie ieradās vesela ģimene- māte, tēvs un to jaunais dēls, kas no mašīnas paņēma radiatoru un bateriju. Pēc 24 stundām viss, kas bija vērtīgs tika pilnībā izvākts no auto. Pēc tā sekoja pilnīga mašīnas izpostīšana – tika izsisti logi, visas detaļas tika izvāktas, mašīna pārvērtās par bērnu spēļu laukumu. Lielākā daļa vandāļu, bija labi ģērbti baltie. Savukārt, Paloalto mašīna stāvēja neskarta vairāk kā nedēļu. Eksperimenta veicējs Zimbardo ar veseri sāka dauzīt mašīnu, drīzumā viņam pievienojās arī citi garāmgājēji. Dažu stundu laikā mašīna bija apgriezta ar kājām gaisā un iznīcināta. Arī šajā vietā iesaistītie vandāļi bija baltie. Kas noveda pie diskusijas par to, ka pat iedzīvotāji, kas sevi uzskata par likuma ievērotājiem stimula iespaidā var veikt noziedzīgas darbības. Raksta noslēgumā tiek atzīts, ka ir svarīgi atgriezties pie sen atmesta uzskata, ka policijas uzdevums ir aizsargāt kopienu, tāpat kā katru individuāli. Salīdzinot ar ārstu teikto, ka ir svarīgi veicināt veselību nevis tikai ārstēt slimības, tāpat policijai un sabiedrībai ir nepieciešams apzināties, cik svarīgi saglabāt kārtīgas komūnas bez salauztiem logiem (Kelling & Wilson, 1982).
Lai gan teorija tāpat kā citas tiek daudz diskutēta un noliegta gan kriminoloģijā, gan urbānajā socioloģijā, esejas autore uzskata, ka tā ir ļoti labi saprotama ikdienas sadzīvē. Tā piemērojama ne tikai runājot par kriminālām darbībām, bet abstrakti to uzlūkojot, tā atgādina to, ka pastāv ķēdes reakcija. Tā ir viegli saprotama arī uztverot to ļoti tieši – pēc pieredzes arī autorei ir piemērs, ko pielīdzināt šai teorijai.
Dzīvojot pilsētā var novērot daudzu ēku likteni un kā laika gaitā tās mainās. Rīgā, Pētersalas apkaimē ir daudzas ēkas, kuru liktenis ir līdzīgs teorijā paustajai domai, piemēram, 2000. gadu sākumā Katrīnas dambī 6. esošā trīs stāvu koka ēka bija otrajā un trešajā stāvā pilnībā apdzīvota, savukārt pirmais stāvs bija pakļauts komercdarbībai, bet laika gaitā no pirmā stāva, kurā bija taras nodošanas punkts, kancelejas preču veikals, spēļu zāle un grāmatu veikals komersanti izbeidza savu darbību viens pēc otra (nav zināms konkrēts iemesls, bet iespējams īres maksas celšanās un Maximas tirdzniecības veikala ienākšana apkaimē). Pirmais stāvs aptuveni 10 gadu laikā vairs netika izmantots vispār, ik pa laikam tur mēģināja savu darbību uzsākt kāda tirdzniecības vieta, bet nesekmīgi. Šodien šajā ēkā nav apdzīvots neviens stāvs, tā stāv apjozta ar aizsargājošo tīklu, kā to praktizē daudzviet Rīgā. Pirms vairākiem gadiem, tas pats notika ar vēl 4 ēkām iepriekšminētās ielas šķersielā, dažas nojauca, bet atlikušās ar laiku par savām mājām pārņēma vietējie bezpajumtnieki, tie izraisīja ugunsgrēkus, un iela iemantoja sliktu slavu. Tā kā autorei šī iela bija ceļš uz skolu 12 gadu garumā, salauzto logu teorija ļoti tieši tiek attiecina arī uz pilsētu Rīga. Kopumā šodien – 2018. gadā iepriekš pieminētā apkaime- Pētersala, salīdzinot ar esejas autores bērnības dienām ir pilnībā izmainījusies. Lai gan balstoties uz salauzto logu teoriju tiek ieviesti daudzi dažādi likumi publiskajā telpā, kā piemēram, aizliegums gulēt uz soliņa, diedelēt naudu un pat dažādi likumi, kas ir vērsti tiešā veidā pret bezpajumtniekiem tos izolējot, tomēr tiek atzīts, ka cīņa pret bezpajumtniekiem un to ikdienas aktivitātēm neatrisina pašu nekārtību problēmu, ka neformālā kontrole sociālās vides kārtībā ir daudz efektīvāka un, ka bezpajumtnieki kā grupa ir jāatdala no iemesliem kāpēc vietas nav sakoptas (Minca, 2001).
Ne tikai bezpajumtnieki ir tie, kas ieņem šīs pamestās, novārtā atstātās vietas, bet tās izmanto arī bērni. Autores dzīvesvietas pagalmā atrodas bijusī auto-labotava, kas vairs nepilda savu funkciju un tika atstāta novārtā. Pusaudža gados autore redzot, ka tajā ir izsists logs centās izsist pārējos, jo tas bija jautri. Apkārt šai ēkai ir divas apdzīvotas piecstāvu ēkas, šādas darbības dienas laikā varēja redzēt ikviens, bet tas nešķita būtiski. Jautri bija mēģināt izsist logus, kas atrodas tik augstu un samērot spēkus, ka es varu, tāpat kā ir varējis kāds cits. Ar laiku arī šī ēka tika pilnībā izdemolēta, pagājušo gad tās īpašnieki bija spiesti tās durvis un logus aizsist ciet ar finieri, jo apkārt būvēja jaunceltnes, ēka vairs nebija estētiski skaista.
Noslēgumā jāmin, ka postmodernisma laikmets ir sarežģīts, jo tas darbojas atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no meta-naratīviem jeb vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni u.c. Šīm laikmetam der šī teorija, jo tā ir radīta modernismā, kā kaut kas neapstrīdams, ja ir nekārtība- tad tam sekos citas, tieši šeit notiks viss, kas ir slikts, bet postmodernā laika sabiedrība pierāda to, ka šis laiks ir aizgājis. Grafiti ienāk mākslas galerijās, dažādas nevalstiskās organizācijas pārņem “aizmirstās” vietas un tās pārveido, apkaimēs ienāk jaunais, kas izskauž veco, un liek graustus nojaukt vai tiem aizsist logus ar finieri. Tiek pārstrādāti likumi ņemot vērā, ka arī bezpajumtnieks ir cilvēks, un, ka viņa dzīvesveids var neatbilst viņam uzliktajam statusam. Lai gan teorija ir radusies un skaidro, nekārtību turpināšanos, ja to uzlūko no citas perspektīvas, tā pilnībā raksturo to, ka viena darbība ietekmē citas, tāpat kā Rīgā esošo dubļu bedru esamība uz jauni izremontētajām ielām, kurās tika iestādītas egles, kuras devās izrotāt cilvēki no visas pilsētas. Tas tikai liecina par to, cik svarīgi ir stimuli. Mazām lietām, kā akmens, kurš lido loga virzienā ir liela nozīme.
Ir vietas, kurās konkrētas cilvēku grupas uzskata, ka ir pieļaujama kāda konkrēta uzvedība, tātad -cilvēka vietas uztvere nosaka to, kā tas tajā uzvedīsies. Tas pēc būtības skaidro, to, kā zināšana un pieredze kādā vietā ietekmē lēmumus zagt, laupīt, izvarot utt. Pētījumi par šo tēmu ir pierādījuši, ka dažāda vietas informācija un stimuli var rosināt potenciālajos noziedzniekos drošību, pārliecību noziegumu veikšanai, vai vienkārši zināšanu par to, ka pastāv maza iespēja tikt pieķertam. Piesārņojums, grafiti un nesavākta publiskā telpa kopumā norāda uz to, ka tā netiek uzraudzīta un ir neaizsargāta (vulnerable) pret noziedzību (Creswell, 2015). Tieši vietas uztvere, to veidojošie objekti un visbiežāk vizuālais tēls ir tas, kas ir dzinulis šīs teorijas tapšanai.
Tad visbeidzot -salauzto logu teorija ir par to, ka, ja ēkai tiks izsists viens logs, drīzumā tiks izsisti arī citi, jo par vietu rodas iespaids, ka tā nevienam nerūp, tādēļ arī citu logu izsišana neko “nemaksā”. Patiesībā ļoti vienkārši. 1982. gadā šī teorija tika publicēta Amerikas žurnālā “The Atlantic Monthly”, kur marta mēnesī izdotais raksts saucās “Broken windows” jeb salauztie logi. Rakstā kriminologi Džordžs Kelings un Džeimss Vilsons (George L. Kelling and James Q. Wilson), apraksta un diskutē, kā 1970. gadu vidū pieņemtā programma “ Droša un tīra apkaime” (Safe and Clean Neighborhoods Program), kura tika ieviesta 28 Amerikas pilsētās, un kuras iespaidā Amerikas policijā mainījās patrulēšanas veids uz – iešanu ar kājām, iespaido noziedzības līmeni, salīdzinot ar vietām, kur joprojām tiek patrulēts ar mašīnām. Pēc pieciem gadiem, kopš programmas aizsākšanas Policijas fonds Vašingtonā publicēja projekta novērtējumu, ka patruļas-staigājot nav samazinājušas noziedzības līmeni, bet iedzīvotājos tas ir raisījis drošības sajūtu apkaimēs, kurās šīs patruļas notiek, salīdzinot ar apkaimēm, kurās patruļas turpinājās, kā iepriekš. Projekts šajās apkaimēs dzīvojošajos cilvēkos raisījis labvēlīgu attieksmi pret policiju. Tāpat vērtējumā tika atzīts, ka policijas attieksmē bija daudz augstāks morāles līmenis, apmierinātība ar darbu un labvēlīgāka attieksme pret pilsoņiem nekā tiem policistiem, kas patrulēja mašīnās.
Raksta autori veica pētījumu Ņuarkas pilsetā (Ņūdžersijā) un devās patruļās kopā ar policiju, lai noskaidrotu kā apkaimes var būt drošākas, ja noziedzības līmenis tik un tā paliek nemainīgs vai aug. Sākotnēji tie noskaidroja, kas ir tās lietas, kas liek cilvēkam justies nedroši, tāpat arī patruļu gaitā tika noskaidrots kā paši policisti definē kārtību ielās un to noteikumus. Pētījumā tika aprakstīts arī 1969. gadā veiktais psihologa Filipa Zimbardo veiktais pētījums, kur viņš testēja salauzto logu teoriju divās dažādās vietās - Bronksā, Ņujorkā un Paloalto, Kalifornijā. Šajās vietās tika novietoti automobiļi bez numura zīmēm. Bronksā šis auto nokļuva vandāļu redzeslokā jau pirmajās 10 minūtēs, pirmie ieradās vesela ģimene- māte, tēvs un to jaunais dēls, kas no mašīnas paņēma radiatoru un bateriju. Pēc 24 stundām viss, kas bija vērtīgs tika pilnībā izvākts no auto. Pēc tā sekoja pilnīga mašīnas izpostīšana – tika izsisti logi, visas detaļas tika izvāktas, mašīna pārvērtās par bērnu spēļu laukumu. Lielākā daļa vandāļu, bija labi ģērbti baltie. Savukārt, Paloalto mašīna stāvēja neskarta vairāk kā nedēļu. Eksperimenta veicējs Zimbardo ar veseri sāka dauzīt mašīnu, drīzumā viņam pievienojās arī citi garāmgājēji. Dažu stundu laikā mašīna bija apgriezta ar kājām gaisā un iznīcināta. Arī šajā vietā iesaistītie vandāļi bija baltie. Kas noveda pie diskusijas par to, ka pat iedzīvotāji, kas sevi uzskata par likuma ievērotājiem stimula iespaidā var veikt noziedzīgas darbības. Raksta noslēgumā tiek atzīts, ka ir svarīgi atgriezties pie sen atmesta uzskata, ka policijas uzdevums ir aizsargāt kopienu, tāpat kā katru individuāli. Salīdzinot ar ārstu teikto, ka ir svarīgi veicināt veselību nevis tikai ārstēt slimības, tāpat policijai un sabiedrībai ir nepieciešams apzināties, cik svarīgi saglabāt kārtīgas komūnas bez salauztiem logiem (Kelling & Wilson, 1982).
Lai gan teorija tāpat kā citas tiek daudz diskutēta un noliegta gan kriminoloģijā, gan urbānajā socioloģijā, esejas autore uzskata, ka tā ir ļoti labi saprotama ikdienas sadzīvē. Tā piemērojama ne tikai runājot par kriminālām darbībām, bet abstrakti to uzlūkojot, tā atgādina to, ka pastāv ķēdes reakcija. Tā ir viegli saprotama arī uztverot to ļoti tieši – pēc pieredzes arī autorei ir piemērs, ko pielīdzināt šai teorijai.
Dzīvojot pilsētā var novērot daudzu ēku likteni un kā laika gaitā tās mainās. Rīgā, Pētersalas apkaimē ir daudzas ēkas, kuru liktenis ir līdzīgs teorijā paustajai domai, piemēram, 2000. gadu sākumā Katrīnas dambī 6. esošā trīs stāvu koka ēka bija otrajā un trešajā stāvā pilnībā apdzīvota, savukārt pirmais stāvs bija pakļauts komercdarbībai, bet laika gaitā no pirmā stāva, kurā bija taras nodošanas punkts, kancelejas preču veikals, spēļu zāle un grāmatu veikals komersanti izbeidza savu darbību viens pēc otra (nav zināms konkrēts iemesls, bet iespējams īres maksas celšanās un Maximas tirdzniecības veikala ienākšana apkaimē). Pirmais stāvs aptuveni 10 gadu laikā vairs netika izmantots vispār, ik pa laikam tur mēģināja savu darbību uzsākt kāda tirdzniecības vieta, bet nesekmīgi. Šodien šajā ēkā nav apdzīvots neviens stāvs, tā stāv apjozta ar aizsargājošo tīklu, kā to praktizē daudzviet Rīgā. Pirms vairākiem gadiem, tas pats notika ar vēl 4 ēkām iepriekšminētās ielas šķersielā, dažas nojauca, bet atlikušās ar laiku par savām mājām pārņēma vietējie bezpajumtnieki, tie izraisīja ugunsgrēkus, un iela iemantoja sliktu slavu. Tā kā autorei šī iela bija ceļš uz skolu 12 gadu garumā, salauzto logu teorija ļoti tieši tiek attiecina arī uz pilsētu Rīga. Kopumā šodien – 2018. gadā iepriekš pieminētā apkaime- Pētersala, salīdzinot ar esejas autores bērnības dienām ir pilnībā izmainījusies. Lai gan balstoties uz salauzto logu teoriju tiek ieviesti daudzi dažādi likumi publiskajā telpā, kā piemēram, aizliegums gulēt uz soliņa, diedelēt naudu un pat dažādi likumi, kas ir vērsti tiešā veidā pret bezpajumtniekiem tos izolējot, tomēr tiek atzīts, ka cīņa pret bezpajumtniekiem un to ikdienas aktivitātēm neatrisina pašu nekārtību problēmu, ka neformālā kontrole sociālās vides kārtībā ir daudz efektīvāka un, ka bezpajumtnieki kā grupa ir jāatdala no iemesliem kāpēc vietas nav sakoptas (Minca, 2001).
Ne tikai bezpajumtnieki ir tie, kas ieņem šīs pamestās, novārtā atstātās vietas, bet tās izmanto arī bērni. Autores dzīvesvietas pagalmā atrodas bijusī auto-labotava, kas vairs nepilda savu funkciju un tika atstāta novārtā. Pusaudža gados autore redzot, ka tajā ir izsists logs centās izsist pārējos, jo tas bija jautri. Apkārt šai ēkai ir divas apdzīvotas piecstāvu ēkas, šādas darbības dienas laikā varēja redzēt ikviens, bet tas nešķita būtiski. Jautri bija mēģināt izsist logus, kas atrodas tik augstu un samērot spēkus, ka es varu, tāpat kā ir varējis kāds cits. Ar laiku arī šī ēka tika pilnībā izdemolēta, pagājušo gad tās īpašnieki bija spiesti tās durvis un logus aizsist ciet ar finieri, jo apkārt būvēja jaunceltnes, ēka vairs nebija estētiski skaista.
Noslēgumā jāmin, ka postmodernisma laikmets ir sarežģīts, jo tas darbojas atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no meta-naratīviem jeb vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni u.c. Šīm laikmetam der šī teorija, jo tā ir radīta modernismā, kā kaut kas neapstrīdams, ja ir nekārtība- tad tam sekos citas, tieši šeit notiks viss, kas ir slikts, bet postmodernā laika sabiedrība pierāda to, ka šis laiks ir aizgājis. Grafiti ienāk mākslas galerijās, dažādas nevalstiskās organizācijas pārņem “aizmirstās” vietas un tās pārveido, apkaimēs ienāk jaunais, kas izskauž veco, un liek graustus nojaukt vai tiem aizsist logus ar finieri. Tiek pārstrādāti likumi ņemot vērā, ka arī bezpajumtnieks ir cilvēks, un, ka viņa dzīvesveids var neatbilst viņam uzliktajam statusam. Lai gan teorija ir radusies un skaidro, nekārtību turpināšanos, ja to uzlūko no citas perspektīvas, tā pilnībā raksturo to, ka viena darbība ietekmē citas, tāpat kā Rīgā esošo dubļu bedru esamība uz jauni izremontētajām ielām, kurās tika iestādītas egles, kuras devās izrotāt cilvēki no visas pilsētas. Tas tikai liecina par to, cik svarīgi ir stimuli. Mazām lietām, kā akmens, kurš lido loga virzienā ir liela nozīme.
Izmantotā literatūra un
avoti
Creswell,
T., 2015. Place an introduction. Malden,
Blackwell Publishers Inc.
Mitchell,
D., 2000. Cultural geography. A critical
intraduction. Malden, Blackwell Publishers Inc.
Elektroniskie
resursi
Broken
Windows 2017. Wikipedia: the Free Encyclopedia. Sk. 12.01.2018.
https://en.wikipedia.org/wiki/Broken_windows_theory
Kelling,
G. L., . Wilson, J. Q. 1982. Broken Windows. The Atlantic. Sk. 12.01.2018. Pieejams https://www.theatlantic.com/magazine/archive/1982/03/broken-windows/304465/?single_page=true
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru