Bērnībā mani neveda pārgājienos, jo ģimenē nebija un joprojām nav mašīna, mēs nemēdzām apbraukāt Latviju un tuvējās valstis, dažreiz aizbraucām uz Ventspili pie opja māsas, Siguldu vai Balviem pie radiem. Nekur daudz es nebiju bijusi, tāda rīdzeniece, dzīvojos pa Rīgu un tās asfaltu.
Pieaugu un izzināju Rīgu aizvien vairāk, manī veidojās izpratne par- kas, kur atrodas.
Pienāca augstskola un tā mani "piespieda" doties dabā..
Es teiktu, ka daba man bija diezgan sveša, bet ne tādā nozīmē, ka man nepatika. Tieši nezināšana bija tas, kas deva interesi mācīties par dabu un tās procesiem.
Es teiktu, ka daba man bija diezgan sveša, bet ne tādā nozīmē, ka man nepatika. Tieši nezināšana bija tas, kas deva interesi mācīties par dabu un tās procesiem.
Tad nu, augskolā mācījos gan par augiem, gan mežiem, gan ūdeņiem, reljefu u.c. un 2. gada pēdējā Ainavu prakse bija mans pirmais 3 dienu pārgājiens ar 2 naktīm zem klajas debess.
Prakses noslēgumā bija jāuzraksta īsa eseja par piedzīvoto, visi galvenokārt rakstīja - pirmajā dienā, mēs nogājām X km, la la la, bet mana eseja skanēja šādi -
Skats
no ceļa
Ekspedīcija
notika no 29.05- 31.05.2017. Komandas sastāvā biju es, Andra, Rihards, Nauris,
Sandis un Edgars. Darbu uzsākot jau bija skaidrs, ka būs jārēķinās ar to, ka
grupas sastāvs ir ar dažādi domājošiem cilvēkiem ar dažādu viedokli, skatījumu
uz lietām. Centos mainīt savu domāšanas perspektīvu, pārvērst to no traucēkļa
par iespēju kopīgo darbu padarīt (viedokļu) daudzveidīgāku.
Šī bija visgaidītākā prakse šogad un tad nu tā sākās ar 29. maija rītu - ievadlekciju, praktisku ainavu vizuālā novērtējuma apgūšanu, maršruta plāna izstrādi, mantu sastūķēšanu somās un došanos ceļā ap 17.00 pēcpusdienā. Ceļš aizsākās pa jau zināmām takām, jeb precīzāk -grants ceļu. Pa ceļu ejot atmiņas par zemes un augsnes zinātņu lauka kursiem, tikko notikušo ģeomorfoloģiju kārtojās manā galvā pa plauktiņiem veidojot mentālo karti par Lodes muižas apkārtni, jo līdz šim vietas nesaslēdzās kopā, bet pastāvēja kā atsevišķi poligoni.
Grants ceļš, abās pusēs pieneņu pļavas un viļņots reljefs – tas Vidzemes augstienes reljefs mani fascinē..katru reizi. Skaisti izstrādāta glezna, ledāj! Lai cik reizes staigāts pa Lodes muižas apkārtni es ne reizi neesmu redzējusi šeit braucam autobusu, bet tās pieturvietas pirmās dienas ceļā viena aiz otras dod cerību, ļauj fantazēt un palīdz atšifrēt, kur esi. Pirmajā dienā bija saulains, silts viss kārtībā, līdz nokļuvām līdz pauguram ar mednieku skatu torni pļavas vidū, uzkāpām tajā un skats pavērās vēl plašāks nekā iepriekš. Perspektīvas maiņa. Tālāk ceļš tika turpināts caur meža brikšņiem, visi komandas biedri negribēja brist caur mežu, jo tas jau tika darīts daudz un dikti ģeomorfoloģijā, bet Nauris uzstāja, činkstēdami bridām caur mežu, līdz nonācām pie solītā meža ceļa, ja to tā varēja nosaukt. Izbrienot mežu nokļuvām ļoti skaistā atjaunotā vecsaimiecību ēku kompleksā ar skaisti koptiem pagalmiem. Tādus skatus varēja novērot ik pa laikam visa maršruta garumā, iespaidīgi! Tās ēku nianses uzbūra ainu par to – kā bija agrāk. Nostaļģiski. Devāmies tālāk – pļavas, govis, meži tālumā, ik pa laikam kāds PSRS laika mantojums – lielāka ferma. Šoreiz neinteresantāki ceļa posmi bija tad, kad gar ceļa malu bija tikai meži, bet tie arī bija iespaidīgi, īpaši tās milzīgās egles! Abas nakšņošanas vietas tika ierīkotas skaistās vietās, pirmā kādā paugurā pļavā, otrs Gailīšu ezera krastā. Man patika pats process- sēdēšana pie ugunskura, sarunas, gulēšana teltī un dabas skaņas fonā, daudz labāk nekā ielas skaņas Rīgā. Nekad nebiju bijusi Vecpiebalgā, tādēļ šī ekspedīcija bija divi vienā- apskatījām pilsdrupas, baznīcu, Vēveru dabas muzeju, meklējām velna tupeli, kuru neatradām. Ar šiem objektiem pievienojām maršrutam odziņu. Tas nepadarīja ekspedīciju sausu un nebaudāmu, tā nebija tikai monotona iešana.
Lai gan komandasbiedri piekrita tam, ka mums ir pietiekams laiks un negājām nemaz tik ātri, visu laiku nepameta doma par iekļaušanos laikā- tas man traucēja. Lai nu kā bija jāvirzās uz priekšu, bet man ainava ir – apsēsties un redzēt, kas tajā notiek, kustība, skaņa, noskaņa, ko tā manī rada. Lai gan bija vairāki punkti, kur apstājāmies, sāpošie pleci un tulznas lika par sevi manīt un novērsa domas. Brīžiem prasījās vienatne – tad bija jāiet pa rindas aizmuguri un jāaizsapņojas, bet tad atkal jāpaskrien.
Interesanti ir lasīt ainavu – katrs objekts pilda vai ir pildījis funkciju, ir kāda konkrēta laika atspoguļojums – pēdas, tāpat kā mēs čāpojām pa galvenokārt grants ceļu, tajā atstājot savas pēdas, tās izjauc kāda cita pēdas… kādas mašīnas riepu nospiedumus. Ceļā tika izdzīvota plaša sajūtu gamma, tā kā dzīvē- tu ej savu dzīves ceļu, skaties uz sāniem – tagadne, uz priekšu nākotne, uz aizmuguri pagātne. Skats mainās, tu virzies uz priekšu. Cik tālu redzi? - Ja neredzi uzvelc brilles vai izmanto iztēli, viss nebeidzas ar meža rindu pie apvāršņa, ja priekšā stabs aiz kura neredzi, pakāpies sāņus!
Šī bija visgaidītākā prakse šogad un tad nu tā sākās ar 29. maija rītu - ievadlekciju, praktisku ainavu vizuālā novērtējuma apgūšanu, maršruta plāna izstrādi, mantu sastūķēšanu somās un došanos ceļā ap 17.00 pēcpusdienā. Ceļš aizsākās pa jau zināmām takām, jeb precīzāk -grants ceļu. Pa ceļu ejot atmiņas par zemes un augsnes zinātņu lauka kursiem, tikko notikušo ģeomorfoloģiju kārtojās manā galvā pa plauktiņiem veidojot mentālo karti par Lodes muižas apkārtni, jo līdz šim vietas nesaslēdzās kopā, bet pastāvēja kā atsevišķi poligoni.
Grants ceļš, abās pusēs pieneņu pļavas un viļņots reljefs – tas Vidzemes augstienes reljefs mani fascinē..katru reizi. Skaisti izstrādāta glezna, ledāj! Lai cik reizes staigāts pa Lodes muižas apkārtni es ne reizi neesmu redzējusi šeit braucam autobusu, bet tās pieturvietas pirmās dienas ceļā viena aiz otras dod cerību, ļauj fantazēt un palīdz atšifrēt, kur esi. Pirmajā dienā bija saulains, silts viss kārtībā, līdz nokļuvām līdz pauguram ar mednieku skatu torni pļavas vidū, uzkāpām tajā un skats pavērās vēl plašāks nekā iepriekš. Perspektīvas maiņa. Tālāk ceļš tika turpināts caur meža brikšņiem, visi komandas biedri negribēja brist caur mežu, jo tas jau tika darīts daudz un dikti ģeomorfoloģijā, bet Nauris uzstāja, činkstēdami bridām caur mežu, līdz nonācām pie solītā meža ceļa, ja to tā varēja nosaukt. Izbrienot mežu nokļuvām ļoti skaistā atjaunotā vecsaimiecību ēku kompleksā ar skaisti koptiem pagalmiem. Tādus skatus varēja novērot ik pa laikam visa maršruta garumā, iespaidīgi! Tās ēku nianses uzbūra ainu par to – kā bija agrāk. Nostaļģiski. Devāmies tālāk – pļavas, govis, meži tālumā, ik pa laikam kāds PSRS laika mantojums – lielāka ferma. Šoreiz neinteresantāki ceļa posmi bija tad, kad gar ceļa malu bija tikai meži, bet tie arī bija iespaidīgi, īpaši tās milzīgās egles! Abas nakšņošanas vietas tika ierīkotas skaistās vietās, pirmā kādā paugurā pļavā, otrs Gailīšu ezera krastā. Man patika pats process- sēdēšana pie ugunskura, sarunas, gulēšana teltī un dabas skaņas fonā, daudz labāk nekā ielas skaņas Rīgā. Nekad nebiju bijusi Vecpiebalgā, tādēļ šī ekspedīcija bija divi vienā- apskatījām pilsdrupas, baznīcu, Vēveru dabas muzeju, meklējām velna tupeli, kuru neatradām. Ar šiem objektiem pievienojām maršrutam odziņu. Tas nepadarīja ekspedīciju sausu un nebaudāmu, tā nebija tikai monotona iešana.
Lai gan komandasbiedri piekrita tam, ka mums ir pietiekams laiks un negājām nemaz tik ātri, visu laiku nepameta doma par iekļaušanos laikā- tas man traucēja. Lai nu kā bija jāvirzās uz priekšu, bet man ainava ir – apsēsties un redzēt, kas tajā notiek, kustība, skaņa, noskaņa, ko tā manī rada. Lai gan bija vairāki punkti, kur apstājāmies, sāpošie pleci un tulznas lika par sevi manīt un novērsa domas. Brīžiem prasījās vienatne – tad bija jāiet pa rindas aizmuguri un jāaizsapņojas, bet tad atkal jāpaskrien.
Interesanti ir lasīt ainavu – katrs objekts pilda vai ir pildījis funkciju, ir kāda konkrēta laika atspoguļojums – pēdas, tāpat kā mēs čāpojām pa galvenokārt grants ceļu, tajā atstājot savas pēdas, tās izjauc kāda cita pēdas… kādas mašīnas riepu nospiedumus. Ceļā tika izdzīvota plaša sajūtu gamma, tā kā dzīvē- tu ej savu dzīves ceļu, skaties uz sāniem – tagadne, uz priekšu nākotne, uz aizmuguri pagātne. Skats mainās, tu virzies uz priekšu. Cik tālu redzi? - Ja neredzi uzvelc brilles vai izmanto iztēli, viss nebeidzas ar meža rindu pie apvāršņa, ja priekšā stabs aiz kura neredzi, pakāpies sāņus!
Skaisti. 3 dienās nogājām laikam ap 60 km
Gribās vēl!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru