Eseja par ainavu.

Man bija jādomā par to, kura no autora 10 ainavu interpretācijām man patīk visvairāk, es izvēlējos..

Ainava ir viss

            Ainava ir kā kairinātājs. Tā neatstāj vienaldzīgu, bet ja pamanās garlaikot, tad lieliski, tā raisa vismaz to. Man ainava nav zinātnisks objekts, tā nav jāapraksta – tā jājūt. Ar jušanu es  domāju redzēšanu- šķiet, ka mūsdienās sabiedrībai ar to ir nopietnas grūtības, pēc tam secīgi klāt nāk arī dzirdamais, ožamais, taustāmais. Kopsummā tas rada emocijas, atmiņas, sajūtas, jeb reakciju, kas nav vairs fiziski skaidrojams. Man patīk ainavu pietuvināt sev, tādēļ uzskatu, ka tā jāizjūt tieši, caur sevi. Vai cilvēkam ir jāsaplūst ar to, lai to saprastu?  Vai vispār tā jāsaprot, jāizzina? Vai varbūt ainavas burvība ir tajā, ka tā vienā kopumā spēj aptvert tik daudz – redzamo, dzirdamo, saožamo, sataustāmo, un arī tur- tā nebeidzas. Aijas Mellumas grāmatā Ainava un cilvēks rakstīts, ka – “patiesībā ainavas izpratne un uztvere ir visai atšķirīgas. To nosaka gan pieredzes un zināšanu līmenis, gan piederība dažādām sociālajām vai profesionālajām grupām, gan pašas dabasvides reģionālās atšķirības, gan arī kultūrvides tradīcijas.” Zinātnei nepietiek ar subjektivitāti, tai vajag nospraust robežas, vajag visu salikt pa plauktiņiem, tai vajag skaidrot objektus un parādības, to mijiedarbību, cēloņus un sekas. Ainava ir izpētes objekts, kaut gan man šķiet, ka tas vairs nav modē, šķiet, ka virzība drīz mainīs savu virzienu un dosies tuvāk pirmatnējam un lauzīs visu iepriekš sakārtoto.
Dažādās Madaras stadijās Madara ir uztvērusi ainavu citādi. Ir mainījusies pieredze, zināšanas, nezināšanas, dažādi ietekmējošie faktori. Ja tiek minēts salīdzinoši nesens laiks – vidusskola, tad tolaik ainava tika pieminēta un iepazīstināta kulturoloģijas un vizuālās mākslas stundās. Vidusskolā izvēlējos mācīties humanitārās zinātnes un programmā tika iekļautas arī mācību ekskursijas uz telpām, kurās dzīvoja māksla. Tā man atmiņā spilgti palicis romantisms ar Kaspara Deivida Fredriha gleznu – “Ceļinieks virs miglas jūras”, kas dīvainā kārtā manā uztverē ir izveidojies kā simbols ainavai. Kā tuvākas un iespējams mīļākas latvietim ir Vilhelma Kārļa Purvīša gleznas, kuras nevar tikt nepamanītas ejot cauri Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpām. Šķiet, ka reiz pirmsskolā bija uzdots uzdevums esot muzejā izvēlēties, kādu gleznu un to pārzīmēt, ja atmiņa neviļ, man tas bija Purvīša “Pavasaris”. Ainava tolaik bija- gleznaina dabas aina, tā bija gracioza, spēcīga, bet ne tik ļoti atšķirta no cilvēka, savus tā laika un šī brīža uzskatus nespēju klasificēt nevienā no desmit ainavas variācijām, katrā no tām ir kaut kas nepilnīgs vai par daudz tiešs. Pēc pusotra gada universitātes gaitās ainava līdz šim tika pasniegta kā sistēma, šķiet šis uzskats mazliet tika iegravēts kaulā, jo brīdī, kad jāizlemj, ko es saprotu ar jēdzienu ainava man bija skaidrs tas, ka tā ir telpa ar objektiem, kas savā starpā mijiedarbojas, katrs pildot savu funkciju utt. ļoti sausi, zinātniski, man nepatīkami.
Izņemot skolas gaitas, ainava ir bijusi man tuvs koncepts arī caur manu hobiju- kas ir fotogrāfija. Pilsētniece būdama, es agrāk nodalīju pilsētu un dabu, tagad studējot ģeogrāfiju gan šis uzskats mainās, jo daba ienāk pilsētā un pilsēta izplešas dabā. Fotogrāfija man ir mīļa tieši ar ainavu, pirmkārt, jo man nepatīk fotografēt cilvēkus (man tas nesanāk)  un otrkārt, tas ir veids kā savu pasaules redzējumu parādīt citiem. Katru reizi kad fotografēju ainavu, es brīnos, tas pietuvina mani – man pašai, savam iekšējam bērnam, jo tas bieži vien sabiedrībai trūkst – spēja uzlūkot pasauli bērna acīm, ar ziņkārību un izbrīnu. Fotogrāfijā visvairāk izpaužas Meininga minētā ainava kā daba, tajā es vienmēr cenšos atainot dabas spēku vai pretēji mieru.

D.W. Meininga ģeogrāfiskajā esejā “Desmit versijas vienai un tai pašai ainai” tiek kārtoti ainavas dažādie aspekti, dažādie veidi kā to var uztvert, no kādām šķautnēm to lasa, bet jāatdzīst, lai gan uz to var skatīties no dažādiem skatu punktiem vienā brīdī tie pārklājas, pārtop  no viena - citā uzskatā vai darbojas vienlaicīgi. Autors veiksmīgi ir panācis šo pāreju no vienas ainavas interpretācijas nākošajā, kā arī viņš pats nav spējis noliegt mijiedarbību. Meinings varēja atstāt tikai paragrāfu nosaukumus un ar tiem būtu pieticis, lai saprastu, kas zem katra slēpjas, vismaz man visi viņa minētie varianti šķita labi saprotami un šķiet, ka ar katru esmu reiz saskārusies. Bet vai tie būtu saprotami ikkatram? Šaubos. Kā jau iepriekš minēju, sabiedrībai ir grūtības redzēt, tā vairs to neizvēlas. To, protams, var skaidrot ar 21.gs. lielo steigu, paradumiem un garu sarakstu citu iemeslu. Tieši šie iemesli ir tas, kāpēc pilsētā dzīvojot redzu kā ainavas jēdziens pilsētniekam kļūst par artifaktu, problēmu, vērtību par spīti modernajai tendencei tuvoties dabai, dzīvot eko-dzīvesviedu. Ir lielāka vēlme nekā nepieciešamība ainavu pakļaut, ietekmēt, pārveidot. Uzskatu, ka vienā ziņā sabiedrība gan tomēr redz, un pat ļoti labi – tā ainavā lūkojas kā spogulī, kas to atspoguļo, tikai šaubos vai tai patīk, tas ko tā redz. Labi zināms ir fakts, ka vēsturiski latvietim ir bijusi svarīga zeme un arī šodien sabiedrība tiecas uz to, lai tiem ir savs īpašums tā vietā lai to, piemēram, īrētu. Īpašumā tiek saskatīta vērtība, bet kāda tā sabiedrībai tiek pasniegta ir kāda cita viltīgs triks. Uzskatu, ka Latvijas sabiedrībai pietrūkst zināšanu, tie mēdz aprobežoties un būt ļoti neelastīgi. Vienkāršākais veids kā ainava tiek uztverta ir lauku sēta, paugurainā vidē ar tālumā redzamu mežu, priekšplānā esošu plašu lauku. Nedrīkst arī aizmirst, ka runājot ar vidusmēra latvieti ainava vienmēr būs skaista. Citos studiju kursos ir tapis skaidrs, tas, ka cilvēkam galvenokārt nekas nav skaidrs. Par piemēru, minot kaut vai dabas aizsardzības nozari, kas Latvijā tiek ļoti kritizēta nezināšanas dēļ, kas arī saslēdzas kopā ar ainavas jēdzienu. Varbūt sabiedriskajā transportā uzstādītajos ekrānos būtu jārāda tas, kas ir ainava, varbūt jāizglīto viltīgā veidā? Sabiedrībai ainavas jēdziens ir svešs, tā koncentrējas uz detaļām nevis kopumu. Tas īsti nav ceļš uz harmoniju un vienotību, ko ainava savā būtībā aptver.

Lai cik ļoti negribētos to atzīt, bet Latvijā valda sabiedrības noslāņošanās, pēc tā arī atkarīgas iepriekš minētais zināšanu trūkums vai kāda konkrēta šķautne no kuras vairāk par citām tiek uzlūkota ainava. Cilvēks ir ainavas daļa – tās izmainītājs, radītājs, vērotājs un daudz kas cits. Daba var bez cilvēka, bet cilvēks bez dabas, bez tā dzīvesvietas, viņa veidotā “dārza”, bez kaut kā, ko sistematizēt, pārvērst par problēmu vai otrādi – vērtību, bez tā, kas pauž tā ideoloģiju un ataino vēsturi, bez kopuma, kas veido telpu ap un iekš cilvēka- tā iekšējo pasauli? Domāju, ka nevar. Ainava ir viss.

Izmantotā literatūra

Melluma, A., Leinerte, M. 1992. Ainava un cilvēks. Rīga, Avots.