Salauzto logu teorija

Pirms atklāju, kas tiek ietverts šajā teorijā, ir būtiski pieminēt telpu un vietu, kurā tas izpildās. Šie abi jēdzieni ir vieni no visilgāk diskutētajiem, un joprojām šiem mērogiem, nav atrasts viennozīmīgs visiem piemērots paskaidrojums. Šīs teorijas kontekstā vēlos vietas jēdzienu apskatīt kā, - tā nav tikai vieta pasaulē, bet tā ir pasaules saprašana, izzināšana, vietai tiek piešķirta jēga, un vieta ir veids, kā caur to pieredzam pasauli (Creswell, 2015). Tādēļ ir svarīgi uzsvērt, ka vietai tās statusu piešķiram paši, tāpat to atņemam un tā kļūst par telpu. Telpa ir bezpersonisks mērogs. Vieta var būt istaba, nostūris pagalmā, kur bērnībā ir nācies spēlēties, vai kāds koka zars no kura labi var redzēt saulrietu. Tā ir īpaša vide. Jāņem vērā, ka tā var būt ne tikai ar pozitīvu nozīmi, piemēram, ja vieta tiek aplūkota cilvēka uzvedības kontekstā, kur tiek pētīts tas, kā cilvēks uztver konkrētu vietu un pēc tā- kā uzvedas tajā.
Ir vietas, kurās konkrētas cilvēku grupas uzskata, ka ir pieļaujama kāda konkrēta uzvedība, tātad -cilvēka vietas uztvere nosaka to, kā tas tajā uzvedīsies. Tas pēc būtības skaidro, to, kā zināšana un pieredze kādā vietā ietekmē lēmumus zagt, laupīt, izvarot utt. Pētījumi par šo tēmu ir pierādījuši, ka dažāda vietas informācija un stimuli var rosināt potenciālajos noziedzniekos drošību, pārliecību noziegumu veikšanai, vai vienkārši zināšanu par to, ka pastāv maza iespēja tikt pieķertam. Piesārņojums, grafiti un nesavākta publiskā telpa kopumā norāda uz to, ka tā netiek uzraudzīta un ir neaizsargāta (vulnerable) pret noziedzību (Creswell, 2015). Tieši vietas uztvere, to veidojošie objekti un visbiežāk vizuālais tēls ir tas, kas ir dzinulis šīs teorijas tapšanai. 
Tad visbeidzot -salauzto logu teorija ir par to, ka, ja ēkai tiks izsists viens logs, drīzumā tiks izsisti arī citi, jo par vietu rodas iespaids, ka tā nevienam nerūp, tādēļ arī citu logu izsišana neko “nemaksā”. Patiesībā ļoti vienkārši. 1982. gadā šī teorija tika publicēta Amerikas žurnālā “The Atlantic Monthly”, kur marta mēnesī izdotais raksts saucās “Broken windows” jeb salauztie logi. Rakstā kriminologi Džordžs Kelings un Džeimss Vilsons (George L. Kelling and James Q. Wilson), apraksta un diskutē, kā 1970. gadu vidū pieņemtā programma “ Droša un tīra apkaime” (Safe and Clean Neighborhoods Program), kura tika ieviesta 28 Amerikas pilsētās, un kuras iespaidā Amerikas policijā mainījās patrulēšanas veids uz – iešanu ar kājām, iespaido noziedzības līmeni, salīdzinot ar vietām, kur joprojām tiek patrulēts ar mašīnām. Pēc pieciem gadiem, kopš programmas aizsākšanas Policijas fonds Vašingtonā publicēja projekta novērtējumu, ka patruļas-staigājot nav samazinājušas noziedzības līmeni, bet iedzīvotājos tas ir raisījis drošības sajūtu apkaimēs, kurās šīs patruļas notiek, salīdzinot ar apkaimēm, kurās patruļas turpinājās, kā iepriekš. Projekts šajās apkaimēs dzīvojošajos cilvēkos raisījis labvēlīgu attieksmi pret policiju. Tāpat vērtējumā tika atzīts, ka policijas attieksmē bija daudz augstāks morāles līmenis, apmierinātība ar darbu un labvēlīgāka attieksme pret pilsoņiem nekā tiem policistiem, kas patrulēja mašīnās.
Raksta autori veica pētījumu Ņuarkas pilsetā (Ņūdžersijā) un devās patruļās kopā ar policiju, lai noskaidrotu kā apkaimes var būt drošākas, ja noziedzības līmenis tik un tā paliek nemainīgs vai aug. Sākotnēji tie noskaidroja, kas ir tās lietas, kas liek cilvēkam justies nedroši, tāpat arī patruļu gaitā tika noskaidrots kā paši policisti definē kārtību ielās un to noteikumus. Pētījumā tika aprakstīts arī 1969. gadā veiktais psihologa Filipa Zimbardo veiktais pētījums, kur viņš testēja salauzto logu teoriju divās dažādās vietās - Bronksā, Ņujorkā un Paloalto, Kalifornijā. Šajās vietās tika novietoti automobiļi bez numura zīmēm. Bronksā šis auto nokļuva vandāļu redzeslokā jau pirmajās 10 minūtēs, pirmie ieradās vesela ģimene- māte, tēvs un to jaunais dēls, kas no mašīnas paņēma radiatoru un bateriju. Pēc 24 stundām viss, kas bija vērtīgs tika pilnībā izvākts no auto. Pēc tā sekoja pilnīga mašīnas izpostīšana – tika izsisti logi, visas detaļas tika izvāktas, mašīna pārvērtās par bērnu spēļu laukumu. Lielākā daļa vandāļu, bija labi ģērbti baltie. Savukārt, Paloalto mašīna stāvēja neskarta vairāk kā nedēļu. Eksperimenta veicējs Zimbardo ar veseri sāka dauzīt mašīnu, drīzumā viņam pievienojās arī citi garāmgājēji. Dažu stundu laikā mašīna bija apgriezta ar kājām gaisā un iznīcināta. Arī šajā vietā iesaistītie vandāļi bija baltie. Kas noveda pie diskusijas par to, ka pat iedzīvotāji, kas sevi uzskata par likuma ievērotājiem stimula iespaidā var veikt noziedzīgas darbības. Raksta noslēgumā tiek atzīts, ka ir svarīgi atgriezties pie sen atmesta uzskata, ka policijas uzdevums ir aizsargāt kopienu, tāpat kā katru individuāli. Salīdzinot ar ārstu teikto, ka ir svarīgi veicināt veselību nevis tikai ārstēt slimības, tāpat policijai un sabiedrībai ir nepieciešams apzināties, cik svarīgi saglabāt kārtīgas komūnas bez salauztiem logiem (Kelling & Wilson, 1982).
Lai gan teorija tāpat kā citas tiek daudz diskutēta un noliegta gan kriminoloģijā, gan urbānajā socioloģijā, esejas autore uzskata, ka tā ir ļoti labi saprotama ikdienas sadzīvē. Tā piemērojama ne tikai runājot par kriminālām darbībām, bet abstrakti to uzlūkojot, tā atgādina to, ka pastāv ķēdes reakcija. Tā ir viegli saprotama arī uztverot to ļoti tieši – pēc pieredzes arī autorei ir piemērs, ko pielīdzināt šai teorijai.
Dzīvojot pilsētā var novērot daudzu ēku likteni un kā laika gaitā tās mainās. Rīgā, Pētersalas apkaimē ir daudzas ēkas, kuru liktenis ir līdzīgs teorijā paustajai domai, piemēram, 2000. gadu sākumā Katrīnas dambī 6. esošā trīs stāvu koka ēka bija otrajā un trešajā stāvā pilnībā apdzīvota, savukārt pirmais stāvs bija pakļauts komercdarbībai, bet laika gaitā no pirmā stāva, kurā bija taras nodošanas punkts, kancelejas preču veikals, spēļu zāle un grāmatu veikals komersanti izbeidza savu darbību viens pēc otra (nav zināms konkrēts iemesls, bet iespējams īres maksas celšanās un Maximas tirdzniecības veikala ienākšana apkaimē). Pirmais stāvs aptuveni 10 gadu laikā vairs netika izmantots vispār, ik pa laikam tur mēģināja savu darbību uzsākt kāda tirdzniecības vieta, bet nesekmīgi. Šodien šajā ēkā nav apdzīvots neviens stāvs, tā stāv apjozta ar aizsargājošo tīklu, kā to praktizē daudzviet Rīgā. Pirms vairākiem gadiem, tas pats notika ar vēl 4 ēkām iepriekšminētās ielas šķersielā, dažas nojauca, bet atlikušās ar laiku par savām mājām pārņēma vietējie bezpajumtnieki, tie izraisīja ugunsgrēkus, un iela iemantoja sliktu slavu. Tā kā autorei šī iela bija ceļš uz skolu 12 gadu garumā,  salauzto logu teorija ļoti tieši tiek attiecina arī uz pilsētu  Rīga. Kopumā šodien – 2018. gadā iepriekš pieminētā apkaime- Pētersala, salīdzinot ar esejas autores bērnības dienām ir pilnībā izmainījusies. Lai gan balstoties uz salauzto logu teoriju tiek ieviesti daudzi dažādi likumi publiskajā telpā, kā piemēram, aizliegums gulēt uz soliņa, diedelēt naudu un pat dažādi likumi, kas ir vērsti tiešā veidā pret bezpajumtniekiem tos izolējot, tomēr tiek atzīts, ka cīņa pret bezpajumtniekiem un to ikdienas aktivitātēm neatrisina pašu nekārtību problēmu, ka neformālā kontrole sociālās vides kārtībā ir daudz efektīvāka un, ka bezpajumtnieki kā grupa ir jāatdala no iemesliem kāpēc vietas nav sakoptas (Minca, 2001).
 Ne tikai bezpajumtnieki ir tie, kas ieņem šīs pamestās, novārtā atstātās vietas, bet tās izmanto arī bērni. Autores dzīvesvietas pagalmā atrodas bijusī auto-labotava, kas vairs nepilda savu funkciju un tika atstāta novārtā. Pusaudža gados autore redzot, ka tajā ir izsists logs centās izsist pārējos, jo tas bija jautri. Apkārt šai ēkai ir divas apdzīvotas piecstāvu ēkas, šādas darbības dienas laikā varēja redzēt ikviens, bet tas nešķita būtiski. Jautri bija mēģināt izsist logus, kas atrodas tik augstu un samērot spēkus, ka es varu, tāpat kā ir varējis kāds cits. Ar laiku arī šī ēka tika pilnībā izdemolēta, pagājušo gad tās īpašnieki bija spiesti tās durvis un logus aizsist ciet ar finieri, jo apkārt būvēja jaunceltnes, ēka vairs nebija estētiski skaista. 
Noslēgumā jāmin, ka postmodernisma laikmets ir sarežģīts, jo tas darbojas atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no meta-naratīviem jeb vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni u.c. Šīm laikmetam der šī teorija, jo tā ir radīta modernismā, kā kaut kas neapstrīdams, ja ir nekārtība- tad tam sekos citas, tieši šeit notiks viss, kas ir slikts, bet postmodernā laika sabiedrība pierāda to, ka šis laiks ir aizgājis. Grafiti ienāk mākslas galerijās, dažādas nevalstiskās organizācijas pārņem “aizmirstās” vietas un tās pārveido, apkaimēs ienāk jaunais, kas izskauž veco, un liek graustus nojaukt vai tiem aizsist logus ar finieri. Tiek pārstrādāti likumi ņemot vērā, ka arī bezpajumtnieks ir cilvēks, un, ka viņa dzīvesveids var neatbilst viņam uzliktajam statusam. Lai gan teorija ir radusies un skaidro, nekārtību turpināšanos, ja to uzlūko no citas perspektīvas, tā pilnībā raksturo to, ka viena darbība ietekmē citas, tāpat kā Rīgā esošo dubļu bedru esamība uz jauni izremontētajām ielām, kurās tika iestādītas egles, kuras devās izrotāt cilvēki no visas pilsētas. Tas tikai liecina par to, cik svarīgi ir stimuli. Mazām lietām, kā akmens, kurš lido loga virzienā ir liela nozīme.

Izmantotā literatūra un avoti

Creswell, T., 2015. Place an introduction. Malden, Blackwell Publishers Inc.

Mitchell, D., 2000. Cultural geography. A critical intraduction. Malden, Blackwell Publishers Inc.

Elektroniskie resursi

Broken Windows 2017. Wikipedia: the Free Encyclopedia. Sk. 12.01.2018. https://en.wikipedia.org/wiki/Broken_windows_theory

Kelling, G. L., . Wilson, J. Q. 1982. Broken Windows. The Atlantic. Sk. 12.01.2018. Pieejams https://www.theatlantic.com/magazine/archive/1982/03/broken-windows/304465/?single_page=true

Eseja par ainavu.

Man bija jādomā par to, kura no autora 10 ainavu interpretācijām man patīk visvairāk, es izvēlējos..

Ainava ir viss

            Ainava ir kā kairinātājs. Tā neatstāj vienaldzīgu, bet ja pamanās garlaikot, tad lieliski, tā raisa vismaz to. Man ainava nav zinātnisks objekts, tā nav jāapraksta – tā jājūt. Ar jušanu es  domāju redzēšanu- šķiet, ka mūsdienās sabiedrībai ar to ir nopietnas grūtības, pēc tam secīgi klāt nāk arī dzirdamais, ožamais, taustāmais. Kopsummā tas rada emocijas, atmiņas, sajūtas, jeb reakciju, kas nav vairs fiziski skaidrojams. Man patīk ainavu pietuvināt sev, tādēļ uzskatu, ka tā jāizjūt tieši, caur sevi. Vai cilvēkam ir jāsaplūst ar to, lai to saprastu?  Vai vispār tā jāsaprot, jāizzina? Vai varbūt ainavas burvība ir tajā, ka tā vienā kopumā spēj aptvert tik daudz – redzamo, dzirdamo, saožamo, sataustāmo, un arī tur- tā nebeidzas. Aijas Mellumas grāmatā Ainava un cilvēks rakstīts, ka – “patiesībā ainavas izpratne un uztvere ir visai atšķirīgas. To nosaka gan pieredzes un zināšanu līmenis, gan piederība dažādām sociālajām vai profesionālajām grupām, gan pašas dabasvides reģionālās atšķirības, gan arī kultūrvides tradīcijas.” Zinātnei nepietiek ar subjektivitāti, tai vajag nospraust robežas, vajag visu salikt pa plauktiņiem, tai vajag skaidrot objektus un parādības, to mijiedarbību, cēloņus un sekas. Ainava ir izpētes objekts, kaut gan man šķiet, ka tas vairs nav modē, šķiet, ka virzība drīz mainīs savu virzienu un dosies tuvāk pirmatnējam un lauzīs visu iepriekš sakārtoto.
Dažādās Madaras stadijās Madara ir uztvērusi ainavu citādi. Ir mainījusies pieredze, zināšanas, nezināšanas, dažādi ietekmējošie faktori. Ja tiek minēts salīdzinoši nesens laiks – vidusskola, tad tolaik ainava tika pieminēta un iepazīstināta kulturoloģijas un vizuālās mākslas stundās. Vidusskolā izvēlējos mācīties humanitārās zinātnes un programmā tika iekļautas arī mācību ekskursijas uz telpām, kurās dzīvoja māksla. Tā man atmiņā spilgti palicis romantisms ar Kaspara Deivida Fredriha gleznu – “Ceļinieks virs miglas jūras”, kas dīvainā kārtā manā uztverē ir izveidojies kā simbols ainavai. Kā tuvākas un iespējams mīļākas latvietim ir Vilhelma Kārļa Purvīša gleznas, kuras nevar tikt nepamanītas ejot cauri Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpām. Šķiet, ka reiz pirmsskolā bija uzdots uzdevums esot muzejā izvēlēties, kādu gleznu un to pārzīmēt, ja atmiņa neviļ, man tas bija Purvīša “Pavasaris”. Ainava tolaik bija- gleznaina dabas aina, tā bija gracioza, spēcīga, bet ne tik ļoti atšķirta no cilvēka, savus tā laika un šī brīža uzskatus nespēju klasificēt nevienā no desmit ainavas variācijām, katrā no tām ir kaut kas nepilnīgs vai par daudz tiešs. Pēc pusotra gada universitātes gaitās ainava līdz šim tika pasniegta kā sistēma, šķiet šis uzskats mazliet tika iegravēts kaulā, jo brīdī, kad jāizlemj, ko es saprotu ar jēdzienu ainava man bija skaidrs tas, ka tā ir telpa ar objektiem, kas savā starpā mijiedarbojas, katrs pildot savu funkciju utt. ļoti sausi, zinātniski, man nepatīkami.
Izņemot skolas gaitas, ainava ir bijusi man tuvs koncepts arī caur manu hobiju- kas ir fotogrāfija. Pilsētniece būdama, es agrāk nodalīju pilsētu un dabu, tagad studējot ģeogrāfiju gan šis uzskats mainās, jo daba ienāk pilsētā un pilsēta izplešas dabā. Fotogrāfija man ir mīļa tieši ar ainavu, pirmkārt, jo man nepatīk fotografēt cilvēkus (man tas nesanāk)  un otrkārt, tas ir veids kā savu pasaules redzējumu parādīt citiem. Katru reizi kad fotografēju ainavu, es brīnos, tas pietuvina mani – man pašai, savam iekšējam bērnam, jo tas bieži vien sabiedrībai trūkst – spēja uzlūkot pasauli bērna acīm, ar ziņkārību un izbrīnu. Fotogrāfijā visvairāk izpaužas Meininga minētā ainava kā daba, tajā es vienmēr cenšos atainot dabas spēku vai pretēji mieru.

D.W. Meininga ģeogrāfiskajā esejā “Desmit versijas vienai un tai pašai ainai” tiek kārtoti ainavas dažādie aspekti, dažādie veidi kā to var uztvert, no kādām šķautnēm to lasa, bet jāatdzīst, lai gan uz to var skatīties no dažādiem skatu punktiem vienā brīdī tie pārklājas, pārtop  no viena - citā uzskatā vai darbojas vienlaicīgi. Autors veiksmīgi ir panācis šo pāreju no vienas ainavas interpretācijas nākošajā, kā arī viņš pats nav spējis noliegt mijiedarbību. Meinings varēja atstāt tikai paragrāfu nosaukumus un ar tiem būtu pieticis, lai saprastu, kas zem katra slēpjas, vismaz man visi viņa minētie varianti šķita labi saprotami un šķiet, ka ar katru esmu reiz saskārusies. Bet vai tie būtu saprotami ikkatram? Šaubos. Kā jau iepriekš minēju, sabiedrībai ir grūtības redzēt, tā vairs to neizvēlas. To, protams, var skaidrot ar 21.gs. lielo steigu, paradumiem un garu sarakstu citu iemeslu. Tieši šie iemesli ir tas, kāpēc pilsētā dzīvojot redzu kā ainavas jēdziens pilsētniekam kļūst par artifaktu, problēmu, vērtību par spīti modernajai tendencei tuvoties dabai, dzīvot eko-dzīvesviedu. Ir lielāka vēlme nekā nepieciešamība ainavu pakļaut, ietekmēt, pārveidot. Uzskatu, ka vienā ziņā sabiedrība gan tomēr redz, un pat ļoti labi – tā ainavā lūkojas kā spogulī, kas to atspoguļo, tikai šaubos vai tai patīk, tas ko tā redz. Labi zināms ir fakts, ka vēsturiski latvietim ir bijusi svarīga zeme un arī šodien sabiedrība tiecas uz to, lai tiem ir savs īpašums tā vietā lai to, piemēram, īrētu. Īpašumā tiek saskatīta vērtība, bet kāda tā sabiedrībai tiek pasniegta ir kāda cita viltīgs triks. Uzskatu, ka Latvijas sabiedrībai pietrūkst zināšanu, tie mēdz aprobežoties un būt ļoti neelastīgi. Vienkāršākais veids kā ainava tiek uztverta ir lauku sēta, paugurainā vidē ar tālumā redzamu mežu, priekšplānā esošu plašu lauku. Nedrīkst arī aizmirst, ka runājot ar vidusmēra latvieti ainava vienmēr būs skaista. Citos studiju kursos ir tapis skaidrs, tas, ka cilvēkam galvenokārt nekas nav skaidrs. Par piemēru, minot kaut vai dabas aizsardzības nozari, kas Latvijā tiek ļoti kritizēta nezināšanas dēļ, kas arī saslēdzas kopā ar ainavas jēdzienu. Varbūt sabiedriskajā transportā uzstādītajos ekrānos būtu jārāda tas, kas ir ainava, varbūt jāizglīto viltīgā veidā? Sabiedrībai ainavas jēdziens ir svešs, tā koncentrējas uz detaļām nevis kopumu. Tas īsti nav ceļš uz harmoniju un vienotību, ko ainava savā būtībā aptver.

Lai cik ļoti negribētos to atzīt, bet Latvijā valda sabiedrības noslāņošanās, pēc tā arī atkarīgas iepriekš minētais zināšanu trūkums vai kāda konkrēta šķautne no kuras vairāk par citām tiek uzlūkota ainava. Cilvēks ir ainavas daļa – tās izmainītājs, radītājs, vērotājs un daudz kas cits. Daba var bez cilvēka, bet cilvēks bez dabas, bez tā dzīvesvietas, viņa veidotā “dārza”, bez kaut kā, ko sistematizēt, pārvērst par problēmu vai otrādi – vērtību, bez tā, kas pauž tā ideoloģiju un ataino vēsturi, bez kopuma, kas veido telpu ap un iekš cilvēka- tā iekšējo pasauli? Domāju, ka nevar. Ainava ir viss.

Izmantotā literatūra

Melluma, A., Leinerte, M. 1992. Ainava un cilvēks. Rīga, Avots.

Mans pirmais nopietnais pārgājiens.

         Bērnībā mani neveda pārgājienos, jo ģimenē nebija un joprojām nav mašīna, mēs nemēdzām apbraukāt Latviju un tuvējās valstis, dažreiz aizbraucām uz Ventspili pie opja māsas, Siguldu vai Balviem pie radiem. Nekur daudz es nebiju bijusi, tāda rīdzeniece, dzīvojos pa Rīgu un tās asfaltu. 

Pieaugu un izzināju Rīgu aizvien vairāk, manī veidojās izpratne par- kas, kur atrodas. 

Pienāca augstskola un tā mani "piespieda" doties dabā..
Es teiktu, ka daba man bija diezgan sveša, bet ne tādā nozīmē, ka man nepatika. Tieši nezināšana bija tas, kas deva interesi mācīties par dabu un tās procesiem. 

        Tad nu, augskolā mācījos gan par augiem, gan mežiem, gan ūdeņiem, reljefu u.c. un 2. gada pēdējā Ainavu prakse bija mans pirmais 3 dienu pārgājiens ar 2 naktīm zem klajas debess. 

Prakses noslēgumā bija jāuzraksta īsa eseja par piedzīvoto, visi galvenokārt rakstīja - pirmajā dienā, mēs nogājām X km, la la la, bet mana eseja skanēja šādi - 

Skats no ceļa

            Ekspedīcija notika no 29.05- 31.05.2017. Komandas sastāvā biju es, Andra, Rihards, Nauris, Sandis un Edgars. Darbu uzsākot jau bija skaidrs, ka būs jārēķinās ar to, ka grupas sastāvs ir ar dažādi domājošiem cilvēkiem ar dažādu viedokli, skatījumu uz lietām. Centos mainīt savu domāšanas perspektīvu, pārvērst to no traucēkļa par iespēju kopīgo darbu padarīt (viedokļu) daudzveidīgāku.
Šī bija visgaidītākā prakse šogad un tad nu tā sākās ar 29. maija rītu - ievadlekciju, praktisku ainavu vizuālā novērtējuma apgūšanu, maršruta plāna izstrādi, mantu sastūķēšanu somās un došanos ceļā ap 17.00 pēcpusdienā. Ceļš aizsākās pa jau zināmām takām, jeb precīzāk -grants ceļu. Pa ceļu ejot atmiņas par zemes un augsnes zinātņu lauka kursiem, tikko notikušo ģeomorfoloģiju kārtojās manā galvā pa plauktiņiem veidojot mentālo karti par Lodes muižas apkārtni, jo līdz šim vietas nesaslēdzās kopā, bet pastāvēja kā atsevišķi poligoni.
Grants ceļš, abās pusēs pieneņu pļavas un viļņots reljefs – tas Vidzemes augstienes reljefs mani fascinē..katru reizi. Skaisti izstrādāta glezna, ledāj! Lai cik reizes staigāts pa Lodes muižas apkārtni es ne reizi neesmu redzējusi šeit braucam autobusu, bet tās pieturvietas pirmās dienas ceļā viena aiz otras dod cerību, ļauj fantazēt un palīdz atšifrēt, kur esi. Pirmajā dienā bija saulains, silts viss kārtībā, līdz nokļuvām līdz pauguram ar mednieku skatu torni pļavas vidū, uzkāpām tajā un skats pavērās vēl plašāks nekā iepriekš. Perspektīvas maiņa. Tālāk ceļš tika turpināts caur meža brikšņiem, visi komandas biedri negribēja brist caur mežu, jo tas jau tika darīts daudz un dikti ģeomorfoloģijā, bet Nauris uzstāja, činkstēdami bridām caur mežu, līdz nonācām pie solītā meža ceļa, ja to tā varēja nosaukt. Izbrienot mežu nokļuvām ļoti skaistā atjaunotā vecsaimiecību ēku kompleksā ar skaisti koptiem pagalmiem. Tādus skatus varēja novērot ik pa laikam visa maršruta garumā, iespaidīgi! Tās ēku nianses uzbūra ainu par to – kā bija agrāk. Nostaļģiski. Devāmies tālāk – pļavas, govis, meži tālumā, ik pa laikam kāds PSRS laika mantojums – lielāka ferma. Šoreiz neinteresantāki ceļa posmi bija tad, kad gar ceļa malu bija tikai meži, bet tie arī bija iespaidīgi, īpaši tās milzīgās egles! Abas nakšņošanas vietas tika ierīkotas skaistās vietās, pirmā kādā paugurā pļavā, otrs Gailīšu ezera krastā. Man patika pats process- sēdēšana pie ugunskura, sarunas, gulēšana teltī un dabas skaņas fonā, daudz labāk nekā ielas skaņas Rīgā. Nekad nebiju bijusi Vecpiebalgā, tādēļ šī ekspedīcija bija divi vienā- apskatījām pilsdrupas, baznīcu, Vēveru dabas muzeju, meklējām velna tupeli, kuru neatradām. Ar šiem objektiem pievienojām maršrutam odziņu. Tas nepadarīja ekspedīciju sausu un nebaudāmu, tā nebija tikai monotona iešana. 
Lai gan komandasbiedri piekrita tam, ka mums ir pietiekams laiks un negājām nemaz tik ātri, visu laiku nepameta doma par iekļaušanos laikā- tas man traucēja. Lai nu kā bija jāvirzās uz priekšu, bet man ainava ir – apsēsties un redzēt, kas tajā notiek, kustība, skaņa, noskaņa, ko tā manī rada. Lai gan bija vairāki punkti, kur apstājāmies, sāpošie pleci un tulznas lika par sevi manīt un novērsa domas. Brīžiem prasījās vienatne – tad bija jāiet pa rindas aizmuguri un jāaizsapņojas, bet tad atkal jāpaskrien.
Interesanti ir lasīt ainavu – katrs objekts pilda vai ir pildījis funkciju, ir kāda konkrēta laika atspoguļojums – pēdas, tāpat kā mēs čāpojām pa galvenokārt grants ceļu, tajā atstājot savas pēdas, tās izjauc kāda cita pēdas… kādas mašīnas riepu nospiedumus. Ceļā tika izdzīvota plaša sajūtu gamma, tā kā dzīvē- tu ej savu dzīves ceļu, skaties uz sāniem – tagadne, uz priekšu nākotne, uz aizmuguri pagātne. Skats mainās, tu virzies uz priekšu. Cik tālu redzi? - Ja neredzi uzvelc brilles vai izmanto iztēli, viss nebeidzas ar meža rindu pie apvāršņa, ja priekšā stabs aiz kura neredzi, pakāpies sāņus!  

Skaisti. 3 dienās nogājām laikam ap 60 km   

Gribās vēl!