Vides filozofija

Blēza Paskāla citāts, ko Zenta Mauriņa apraksta savā grāmatā Dzīves apliecinātāji – “ Tikko cilvēks paliek vienatnē ar sevi, viņš apzinās savas esības niecību, un tādēļ tik ļoti mīl troksni un kustību, tādēļ baidās noslēgtības un vientulības tīksme viņam nesaprotama lieta. Karaļu kārta uzskatāma par visnelaimīgāko, jo visi vienmēr pūlas karaļiem sagādāt kaut kāda veidā izpriecas. Ap karali vienmēr ir ļaudis, kas ne par ko citu nedomā, kā tikai karali izklaidēt un gādāt par to, lai viņš nedomātu, tādēļ karalis ir nelaimīgs, un lai arī būtu karalis cik lielā mēra būdams.” 

Virspusēji šķiet, ka šis citāts varētu runāt tieši par cilvēka un dabas vietu, bet pagriežu to visu citādi. Nejau cilvēks apzinās savu esības niecību pretnostatot dabai. Tas bīstas no sevis, tādēļ veido mākslīgus uzslāņojumus un trokšņus ap sevi, kā karalis, kas akumulē ap sevi ākstus, kas tam novērš domas, pašam no sevis un savas cilvēka dabas. Pašam karalim būt ir sava veida cilvēka kustība, jo daudzi ar ambīcijām cenšas tikt pie varas, mazākas vai lielākas, bet sava vilkme tur ir, cauri gadsimtiem. Varbūt tieši šī cilvēka attīstības daļa velk katru aizvien tuvāk karaļa statusam, bet aizvien tālāk no sākotnējā sevis paša. Piesaistot sev apkārt šos trokšņus, izklaides un visu to, kas neļauj cilvēkam būt možam pašam par sevi un savu dzīvi, rada cilvēkā bailes atkal palikt klusam, vienam pašam.

 Nav nekāda vaina būt niecībai, niecība varētu būt skaista mērvienība, tāpat kā smilšu granulometriskais sastāvs, katra frakcija ir unikāla un pati par sevi veido kopumu. Nav jābūt lielam atsegumam Gaujas krastā, tikmēr kamēr apzinies, ka bez Tevis nebūtu Gaujas krasta!

p.s.  tur neko neskrāpēju, tā nedara!