Es un mans divritenis pašizolācijā

Tagad, kad darbs un mācības notiek no mājām, nav nekur jādodas, bet gribas doties. Mans ikdienas riteņbraukšanas kompanjons ir devies šo laiku pārlaist laukos, kur ir daudz vairāk darbu un kustības, bet es paliku Rīgā. Velosipēds man uzradās laikā kad sāku studēt ģeogrāfiju Latvijas universitātē un līdz šodienai tas ir mans transportlīdzeklis pēc staigāšanas un pirms braukšanas ar sabiedrisko transportu.

Pašizolācijas laikā manai 10 gadus jaunākai māsīcai, kas dzīvo ielu tālāk no manis tika iegādāts velosipēds un mēs aizsākām gandrīz katras dienas braucienu sēriju.

Pēdējo 4 gadu laikā Rīgu daudz personīgāk un detalizētāk esmu iepazinusi tieši dēļ velosipēda ienākšanas manā ikdienā, lai gan Rīgā dzīvoju visu dzīvi.

 Esmu teorētisko karti pārvērtusi daudz plašākā mentālajā kartē. To, ko esmu iemācījusies savos 20+  gribu padot tālāk māsīcai. Tā mēs sākām. Katru dienu pēc viņas virtuālajām stundām skolā un manas maģistra rakstīšanas dodamies ielās ap 13.00.

Līdz šim esmu viņai parādījusi daudzās promenādes, salas, tiltus, vairākus Rīgas parkus un velo ceļus. Esam iemācījušās, cik kaitinošas ir apmales un vietas, kur neviens neiet, bet tur nav nedz velo ceļa, nedz loģiskas infrastruktūras. Esam arī apzinājušas vietas, kur pat šobrīd – ir visi!

Braucot pa pilsētu rādu viņai vēsturiskas ēkas, stāstu interesantus stāstus, dažreiz faktus. Kontrastam vienmēr pieķeru klāt jaunos projektus, cenas,  utopiskas idejas un dažādas problemātikas. Tā kā pati daudz mīlu analizēt pilsētu, tad šo perspektīvu pasniedzu viņai. Vienu dienu viņa man saka – tu gan esi acīga.

Iepriekš kā māsīcas mēs tikāmies, lai aizbrauktu uz kādu lielveikalu, aizietu uz ezīti miglā vai kur citur, tad tagad mēs to visu izlaižam. Tagad mēs dienā braucam un mainām apkaimes, mācamies ielas, trenējam savu reakciju un uzmanību. Līdz šim esam nosauļojušas vaigus un degunus, esam līdušas pa vietām, kas zināmas iespējams tikai retajam, kur ir tikai gājēju iemītas taciņas, pamestas teritorijas vai sliedes,  lasījušas augus istabu dekoriem un galvenais bijušas kustībā.

Tā vietā lai sēdētu telefonos vai pie datora, ko tāpat pirms brauciena darām, ejam mīties, iepazīstam pilsētu, kurā dzīvojam un mācu māsīcai, ka ar velosipēdu var būt interesanti un droši. Vienu dienu pat apmaldījāmies kaut kur starp Ķengaragu un Pļavniekiem, bet speciāli izaicinot sevi, neskatoties Google Maps ir interesanti testēt savu iekšējo kompasu. Man šī pieredze noteikti paliks atmiņā daudz spilgtāk nekā citas, jo tā sanāk iepazīties daudz tuvāk, smieties daudz biežāk!