Tagad, kad darbs un mācības notiek no mājām, nav nekur jādodas, bet gribas doties. Mans ikdienas riteņbraukšanas kompanjons ir devies šo laiku pārlaist laukos, kur ir daudz vairāk darbu un kustības, bet es paliku Rīgā. Velosipēds man uzradās laikā kad sāku studēt ģeogrāfiju Latvijas universitātē un līdz šodienai tas ir mans transportlīdzeklis pēc staigāšanas un pirms braukšanas ar sabiedrisko transportu.
Pašizolācijas laikā manai 10 gadus jaunākai māsīcai, kas dzīvo ielu tālāk no
manis tika iegādāts velosipēds un mēs aizsākām gandrīz katras dienas braucienu
sēriju.
Pēdējo
4 gadu laikā Rīgu daudz personīgāk un detalizētāk esmu iepazinusi tieši dēļ
velosipēda ienākšanas manā ikdienā, lai gan Rīgā dzīvoju visu dzīvi.
Esmu teorētisko karti pārvērtusi daudz plašākā
mentālajā kartē. To, ko esmu iemācījusies savos 20+ gribu padot tālāk māsīcai. Tā mēs sākām. Katru
dienu pēc viņas virtuālajām stundām skolā un manas maģistra rakstīšanas
dodamies ielās ap 13.00.
Līdz
šim esmu viņai parādījusi daudzās promenādes, salas, tiltus, vairākus Rīgas
parkus un velo ceļus. Esam iemācījušās, cik kaitinošas ir apmales un vietas,
kur neviens neiet, bet tur nav nedz velo ceļa, nedz loģiskas infrastruktūras. Esam
arī apzinājušas vietas, kur pat šobrīd – ir visi!
Braucot
pa pilsētu rādu viņai vēsturiskas ēkas, stāstu interesantus stāstus, dažreiz
faktus. Kontrastam vienmēr pieķeru klāt jaunos projektus, cenas, utopiskas idejas un dažādas problemātikas. Tā
kā pati daudz mīlu analizēt pilsētu, tad šo perspektīvu pasniedzu viņai. Vienu
dienu viņa man saka – tu gan esi acīga.
Iepriekš
kā māsīcas mēs tikāmies, lai aizbrauktu uz kādu lielveikalu, aizietu uz ezīti
miglā vai kur citur, tad tagad mēs to visu izlaižam. Tagad mēs dienā braucam un
mainām apkaimes, mācamies ielas, trenējam savu reakciju un uzmanību. Līdz šim
esam nosauļojušas vaigus un degunus, esam līdušas pa vietām, kas zināmas
iespējams tikai retajam, kur ir tikai gājēju iemītas taciņas, pamestas
teritorijas vai sliedes, lasījušas augus
istabu dekoriem un galvenais bijušas kustībā.
Tā
vietā lai sēdētu telefonos vai pie datora, ko tāpat pirms brauciena darām, ejam
mīties, iepazīstam pilsētu, kurā dzīvojam un mācu māsīcai, ka ar velosipēdu var
būt interesanti un droši. Vienu dienu pat apmaldījāmies kaut kur starp Ķengaragu
un Pļavniekiem, bet speciāli izaicinot sevi, neskatoties Google Maps ir
interesanti testēt savu iekšējo kompasu. Man šī pieredze noteikti paliks atmiņā
daudz spilgtāk nekā citas, jo tā sanāk iepazīties daudz tuvāk, smieties daudz
biežāk!
