Blēza
Paskāla citāts, ko Zenta Mauriņa apraksta savā grāmatā Dzīves apliecinātāji – “
Tikko cilvēks paliek vienatnē ar sevi,
viņš apzinās savas esības niecību,
un tādēļ tik ļoti mīl troksni un kustību, tādēļ baidās noslēgtības un
vientulības tīksme viņam nesaprotama lieta. Karaļu kārta uzskatāma par
visnelaimīgāko, jo visi vienmēr pūlas karaļiem sagādāt kaut kāda veidā
izpriecas. Ap karali vienmēr ir ļaudis, kas ne par ko citu nedomā, kā tikai
karali izklaidēt un gādāt par to, lai viņš nedomātu, tādēļ karalis ir nelaimīgs,
un lai arī būtu karalis cik lielā mēra būdams.”
Virspusēji šķiet, ka šis citāts
varētu runāt tieši par cilvēka un
dabas vietu, bet pagriežu to visu citādi. Nejau cilvēks apzinās savu esības
niecību pretnostatot dabai. Tas bīstas no sevis, tādēļ veido mākslīgus
uzslāņojumus un trokšņus ap sevi, kā karalis, kas akumulē ap sevi ākstus, kas
tam novērš domas, pašam no sevis un savas cilvēka dabas. Pašam karalim būt ir
sava veida cilvēka kustība, jo daudzi ar ambīcijām cenšas tikt pie varas,
mazākas vai lielākas, bet sava vilkme tur ir, cauri gadsimtiem. Varbūt tieši šī
cilvēka attīstības daļa velk katru aizvien tuvāk karaļa statusam, bet aizvien
tālāk no sākotnējā sevis paša. Piesaistot sev apkārt šos trokšņus, izklaides un
visu to, kas neļauj cilvēkam būt možam pašam par sevi un savu dzīvi, rada
cilvēkā bailes atkal palikt klusam, vienam pašam.
Nav nekāda vaina būt niecībai, niecība varētu
būt skaista mērvienība, tāpat kā smilšu granulometriskais sastāvs, katra
frakcija ir unikāla un pati par sevi veido kopumu. Nav jābūt lielam atsegumam
Gaujas krastā, tikmēr kamēr apzinies, ka bez Tevis nebūtu Gaujas krasta!
p.s. tur neko neskrāpēju, tā nedara!
