Ņu čau,
Te stāsts par to kā novembrī devos uz Portugāles salu - Madeiru.
Ceļojuma ilgums 8 dienas, 19.11. - 26.11.2019
Dodamies uz Madeiras salu izmantojot lidsabiedrību Air Baltic,
Rīga - Lisabona
(4h, 40 min; turp - atpakaļ 212.98 eur. 1 pers. jeb 425.96 2 pers.)
19. novembrī 12:45 izlidojam, ielidojam Lisabonā 15:25 pēc Portugāles laika zonas.
18:55 - 20:40 izlidojam ar lidsabiedrību EasyJet, Lisabona - Madeira (1h 50 min; turp - atpakaļ 64.48 eur. 1 pers. jeb 128.96 eur 2 pers.)
Lidmašīnas biļetes pirkām mēnesi iepriekš, bet viesnīcu divas nedēļas pirms brauciena.
Viesnīcu meklēju caur booking.com (http://www.booking.com/Share-OVt5x3), mūsu divi kritēriji meklējot hoteli šim ceļojumam bija:
- netālu sabiedriskā transporta pietura
- cenā iekļautas brokastis, lai katru vakaru nav jādomā - ko ēst no rīta?!
Cena hotelim 335 eur. 7 naktis, kas ir ~ 48 eur 1 nakts + brokastis.
Lai gan Madeira manā TO GO sarakstā bija jau vairāk kā gadu, tomēr par to, ka tiešām braucam zinājām mēnesi iepriekš. Sākotnēji gribēju braukt 2019. gada pavasarī, laikā kad iespējams salā ir skaistāk, plaukstošo ziedu dēļ, bet tā kā tas man bija intensīvs citu braucienu laiks, tas atlikās uz vēlāku, dodot iespēju braucienam sakrāt naudu. Madeiru kā ideju biju nolikusi maliņā, līdz brīdim, kad draugs šo manu vēlmi atkal pacēla augšā ar piebildi - braucam! Tā no putekļiem atkal izvilku savas idejas par to - ko gribu redzēt, un tā katru vakaru sāku skatīties video un lasīt par šo skaisto salu.
Pirmā diena.
Lidojums AirBaltic Rīga - Lisabona.
Lidostā paēdam picas un kruasānu pa 10 eur. Ūdeni kafejnīcā uzjautāju piepildīt manis līdzi paņemtajā pudelē.
Lidojām ar rokas bagāžu - es koferi, draugs - mugursomu. Salādējuši offline spēles telefonos pārdzīvojām lidojumu.
Vasarā biju lidojusi uz Spāniju, karstā laikā, kad piedzīvoju daudz gaisa bedres, mazliet drebošu sirdi gaidīju šo lidojumu.
Dienu iepriekš saskatījos youtubē video par to, kas ir gaisa bedres un kāpēc tās īsti nav bīstamas (vismaz tā sapratu, labāk nestāstiet man pretēji).
Ielidojām Lisabonā, izkāpām milzīgā lidostā, kurā kā skudru pūznī, vispār nekas nav skaidrs. Laiks ir daudz, maucam uz priekšu, atpakaļ, un zigzagā pa lidostu. Lidojumam ilgāku laiku nav vēl norādīti vārti uz kuriem būs jādodas, ēst gribas. Nevaru saprast kur paēst. Negribas iziet no zonas lidostā, lai nav jāiet atkal visa drošības kontrole, klīstam pa ejām, nekur nav ēdināšanas zonas, tikai tax free veikali.
Pienāk laiks un uzzinam, ka mums no 1. termināļa jānokļūst 2.
Piegāju pie informācijas centra, noskaidroju, ka uz otru termināli jābrauc ar autobusu. Ejam pēc norādēm, nokļūstam līdz autobusam, aizbraucam uz 2.termināli. Jāiet visa kontrole vēlreiz.
Tāds stresains konveijers, tā uztveru lidostas.
Lidostā paēdam McDonalds (15 eur. 2 pers.), jo tā vienmēr ir vieglāk īpaši tagad, kad ir iespējams pašam ekrāniņā visu saspiest un pasūtīt. Nopirkām pringles (4 eur.) un gaidījām lidojumu vienā milzīgā telpā ar citiem ceļotājiem.
Tiekam lidmašīnā. Draugs pie loga, jau tumšs, izņemot apgaismoto Lisabonu neko lidojuma laikā neredzējām.
Izkāpjot no lidmašīnas sākas pirmā ķibele.
Rezervējot lidmašīnu atķeksējām, ka mums būs nepieciešams transfērs uz viesnīcu. Pēc apmaksas mums gmailā bija sarakste ar viesnīcu, kurai nosūtījām lidmāsīnas pienākšanas laiku, lidmašīnas numuru utt. Domājām, ka izkāpjot no tās, mūs arī gaidīs kāds ar to lapeli un vārdu, kā citiem. Viesnīca bija atsūtījusi pdf failu ar info, pēc kā sapratām, ka tā vajadzētu būt. Gaidam, gaidam, tur neviena ar mūsu vārdiem nav. Zvanam uz pdf failā norādītajiem telefona nr.. Vieni saka, lai sākumā uzgaidam, gaidam, viņi sazvana lidostas tūrisma info. centru, kas saprot situāciju atsūta mums jaunu transfēru. Sazvanam arī viesnīcu, tie saka, lai ņemam taksi. Beigās sagaidam transfēru. Piebrauc busiņš..mums diviem vien. Mēs nobaiļojamies..cik mums tas izmaksās? 40 eur.
Ierodamies viesnīcā. Check in sarunājam, ka kārtosim no rīta. Mums iedod elektroniskos e-talon tipa čipiņus/atslēgas. Istabiņā ir interesanti, ēka ir šaura, ja guļamistabas logs ir vienā pusē, otrā pusē ir wc, kam arī ir logs. Mūs sagaida ar augļu plati un kondincionieri, kam yes, bija labākā funkcija priekš manis - siltums, jo istabiņa bija mirtra un auksta, kad tajā ieradāmies.
Daudz par pašu istabiņu nav ko stāstīt, kaimiņi mums bija tikai vienā pusē, kur tiem bija milzīgs dzīvoklis (redzējām stāva plānā) un reizēm dzirdējām restorāna/virtuves rosību zem mums. Trīs naktis pēc kārtas viensīcā naktī skanēja signalizācija. Skats pa logu uz restorāna terasi, pilsētu lejā pa kalnu un funikulieri, kas bija mums kaimiņos.
Otrā diena.
Brokastīs mums nebija pierastais zviedru galds. Brokastis servēja katru rītu, kāds no restorāna. Pārsvarā tā bija Sonja. Viņa kļuva par mūsu mīļāko viesnīcas darbinieku. Vienīcas staff's galvenokārt runāja minimums 3 valodās. Kā kurā vietā, bet dominance, kuru dažādās tūristu vietās darbinieki mācēja bija - portugāļu, spāņu, vācu, franču, itāļu.
Paēduši brokastis devāmies lejā uz pilsētu. Pirmajai dienai biju izplānojusi doties uz salas austrumu punktu - Ponta de Sao Lourenco. Gatavojot plānu ceļojumam attālinati bija grūti sākotnēji atrast kā ar sabiedrisko turp nokļūt. Beigās iemācījos neapjukt visu autobusu jūklī, kas Madeirā tik tiešām ir. Noskaidroju, ka varam turp tikt ar 113. autobusu.
No viesnīcas lejup uz Funšalas centru un autobusu devāmies ar funikulieri, kas maksā vienā virzienā 11 eur. Skats pāri visai pilsētai, un maza iespēja ielūrēt cilvēku pagalmos.
Citi zemi ap māju ir nobetonējuši, citi visu zaļo zonu noaudzejuši ar banānu plantācijām.
Nokļuvuši lejā, gar ūdens malu slejās gara promenāde, gar kuru brauc lielākā daļa (ja ne visi) salas autobusi, ko pēc ilgās buršanās caur interneta dzīlēm nebiju sapratusi, pētot sabiedrisko Madeirā, bet tā ir - uz vietas ir vieglāk saprast nekā, tālizpēti veicot, haha.
Pa ceļam uz autobusu iegājām infocentrā ar cerību dabūt labāku karti nekā to ko lidostā paņēmā.Tur tā bija tāda pati. Info centrā apskatījām īpaši sataisītu mapi, kas veltīta sabiedriskajai transporta sistēmai salā, un devāmies tālāk. Pa ceļam ieklīdām kādā kapellā un apskatījām kapus.
113. autobusa galapunktu sameklējuši devāmies apgaitā pa tuvo apkārtni, jo bija kāds laiciņš jāgaida. Aizgājām uz vietējo veikalu Pingo Doce, kur sapirkāmies piknikam mazas uzkodas, kā arī ēdiena kasti ar nodalījumiem (20 eur), ko jau kādu laiku gribēju, un ko nepaņēmu/aizmirsu mājās. Tā kā tagad sekoju trendiem, paņēmu uz ceļojumu līdzi savu vairākkas reizes lietojamo pudelīti, kas noderēja, jo pilsētā atradām publisko ūdens krānu, ko izmantojām, un tad jau bīdījām uz autobusu. Viena autobusa biļetes cena ir 3,35 eur. vienā virzienā.
Braucot cauri ciemiem, sapratu kādēļ googlē nevarēju atrast pieturas, jo brīžiem to nav, vietējie tikai tās zina, tikai dažās vietās, ir dzeltenas vai zaļas (atkarībā no autobusa firmas) atzīmes vai stabi, bet, piemēram, Cancal ciema šaurajās ielās, es pieturas neatrastu.
Interesanti bija tas, ka pa ceļam mums autobusā visu laiku piekāpa galvenokārt tikai tūristi, to varēju pateikt pēc tā, ka visi teica - Baia D'Abra? - Kas bija mūsu gala stacija.
Tā visi jautā, jo dažiem autobusiem, tūrisma vietas (pieturas) nav obligāti jābrauc, tikai pēc pieprasījuma (to izlasot autobusu saitēs uznāk maziņš stresiņš, jo nezini vai tiksi līdz mērķim, vai tas autobuss brauks turp, un kā tas strādā, bet chill, autobusu vadītāji, galvenokārt nerunā angliski, bet viņi rubī, ko tu gribi, haha )
Izkāpjot no autobusa draugs aizgāja pētīt autobusu sarakstu, bet es takas stendu ar karti un attēloto ceļu, kuru mērosim.
Mazliet palasīju info par vietu. Tad jau devāmies ceļā.
Sākumā sabijos no vēja un vilku ārā savu lietus jaku, bet pēc pāris metriem sapratu - nebūs. Silti ejot!
Nonākot līdz pašam takas galam man bija tiešām fiziski grūti, jo pēdējais posms ir ļoti stāvs un ved pa pakāpieniem/trepēm. Šādās reizēs gribas garas kājas, jo bija brīži, kad man sevi vajadzēja pievilkt turoties pie sānos esošajām trosēm, jo nevarēju paspert tik lielu soli uz augšu. Uzkāpjot augšā man sirds leca pa muti ārā, bet tā bija gandrīz visu ceļojumu.
Takas galā ievērojām kādu aziātu, kurš izskatījās pēc pieredzējuša sportista vai kāpēja, uzkāpis virsotnē tikai paslapināja muti, nograuza batoniņu un lejā skrēja kā vējš. Tā izdomājām joku un skrējām viņam pakaļ. Kādā brīdi telefonā apskatījām, ka varetu tieši tā skrienot paspēt uz autobusu atpakaļ. Tā, kā kalna kazas lēkājām atpakaļ uz autobusu. Pa ceļam skaisti, tie paši skati.
Bija ļoti labi laikapstākļi. Iespējams labākie visā ceļojumā,tikai žēl, ka man bija mans džemperis ar garām rokām, būtu uzsūkusi mazliet vairāk D vitamīna. Kopumā ceļš ir 8 km (turp un atpakaļ), bet TAS NAV TAISNS CEĻŠ, TAS VISU MAINA!
Uzspējām uz autobus, pirms tam, turpat paspējām nopirkt ūdeni. Braucām līdz vienam no ciematiem ar autoostu, kur vajadzēja pārsesties citā autobusā (nebija jāpērk jauna biļete) un devāmies uz Funšalu. Autobusam lavierējot pa šaurajām ielam un visu laiku braucot-bremzējot-braucot man palika slikti. Apēdu visas Kaspara končas, lai nevemtu, bet tas nelīdzeja. Jā, tas mazliet dažreiz palīdz, jo apmuļķo smadzeni (lasīt vairāk par jūras slimību, kas ir man, un jā tā ir īsta slimība). P.S. turējos un nevēmu !!! ;D
Manis dēļ izkāpām pāris pieturas agrāk. Apskaigājām daļu pilsētas promenādes, un uzgājām mūsu nu jau uz nedēļu MĀJU autobusu nr. 22. Tā mēs katru dienu vizinājāmies ar šo autobusu uz augšu un uz leju. No viena galapunkta uz otru ( 1,95 eur pers. vienā virzienā).
Atgriežoties atpakaļ Montē, jau tumšs, spēks vēl bija - aizgājām līdz slavenai katoļu baznīcai, uzkāpām pa daudzajiem pakāpieniem tās priekšā, apgājām mazu daļiņu pa blakus esošo parciņu un devāmies pie miera.
Trešā diena.
Bija ieplānots lielais piedzīvojums uz salas augstāko virsotni Pico Ruivo ar sarunātu trsnsfēru, bet tajā dienā tas atcēlās jo... skatīt bildi.
Tāds skats bija pa mūsu istabas logu. Brokastis viesnīcā bijām sarunājuši, lai iepriekšējā vakarā mums iepako līdzi, pamodāmies 6.00 no rīta, jo transfērs bija sunrise (saullēkta) pārgājiens.
To pārcēlām uz nākamo dienu. Viena stunda, divas, trīs un migla nepārgāja.
Sēdāmies autobusā un braucām lejā uz pilsētu. Bez plāna un idejas ko darīt. Lejā pilsētā bija ap 21°C, bet kalnā ap 16° C.
Biju Kasparam iepriekšējā dienā iestāstīju, ka tirgus ir vieta uz kuru mums tiešām ir jāaiziet. Apgājām visu tirgu, neko nenopirkām, nezinu, šķita, ka būs iespaidīgāk. Zivju tirgotavas daļa vispār bija bēdīga. Vismaz redzēju Madeiras vietējās zivtiņas.
Tālāk pilsētas šaurās ieliņas, ar pārbāstajiem restorāniem katrā no mājiņām.
Ceļā satiku Krievijas krievus, kas man blakus fočējās, un es pati stāvot un uzjautrinoties kā viņi selfijus taisa ar savu kruīza kuģi fonā piedāvāju viņus nofočēt. Tā nu paskrēja minūte stāstot, ka esmu no Latvijas, esmu atbraukusi atpūsties pati, ne ar kruīza kuģi kā viņi sākotnēji domāja. Superpozitīvi noskaņotā omīte, man paspēja izstāstīt kā viņai Jūrmalā patīkot, un cik labi viņa zina, kur ir Latvija. Tas viss krieviski. Mana mīļākā šī īsā brīža daļa - šoks brīdī kad ES sāku runāt pirmā un viņi saprata, ka viņus saprotu. Hah. Es pat Latvijā esot nekad nerunāju Krieviski, bet kāpēc gan Portugālē to nedarīt?
Piesēdām abi krastmalā, kādā betonētā peldvietā, skatījos okeānu, fočēju viļņus, Kaspars gulēja un sauļojās. Mierīgi. Apēdām savas brokastis/pusdienas devāmies vēl mazliet pastaigā un piespiedu draugu doties ar funikulieri augšā kalnā, jo par katru cenu negribēju braukt ar autobusu. Tā nu vēl 2x11 eur no manis.
Aizbraucām uz viesnīcu, pārgērbāmies, mazliet atpūtāmies un devāmies uz blakus esošo Jardim Tropical de Monte dārzu. Pie ieejas lieli uzraksti, ka dārzs esot 20XX gados atzīts kā skaistākais Pasaulē... ieintriģēja.. (12.50 biļete pers.) un esam iekšā!
Tiešām, skaistākais dārzs kurā esmu bijusi, un ietu vēlreiz! Es vienkārši ielikšu bildes.
Dārzā bija vairākas izstādes veltītas Āfrikai, un mana mīļākā izstāde bija iežu izstāde no D-Amerikas. Tik milzīgi iežu izrakteņi vienuviet, kristāli spīd un laistās. TIK SKAISTI!!!
Nodzīvojāmies pa šo skaisto dārzu līdz tā slēgšanai. Pēc tam blakus ielīdām kādā parkā, kura vārtus īsi pēc mūsu ienākšanas aizslēdza. Parks kalnā.. staigājām augšā, lejā, neatradām nevienu izeju.
Bija jālec pāri sētai, bet baigi augstu. Turpinājām klaiņot. Saulriets... saule noriet.
Man maksimāls stress, ka iekulsimies nepatikšanās, jo beigās izrādījās, ka tas ir 5* viesnīcas parks. ložņājām turpu - šurpu, es pavisam sabijusies, ka mūs tūlīt nāks kāds lamāt. Piegājām pie vārtiem vēlreiz, zīme - vārti ar čipu automātiski atveramie. Paskatamies sānā, bet tur durvis ar podziņu, nospiežam un durvis atveras. Esam dzīvi un nesalamāti!
Devāmies uz viesnīcas restorānu ēst. Es izvēlējos zivi ar vietējo vīnu, Kaspars vidēji ceptu gaļu, kas viņam tomēr šķita pa jēlu.
Vakariņas 45 eur. Kā arī Madeirā nepārdod vīnu glāzēs, pārdod visu pudeli.
Vai arī tā restorānos pieņemts? Tagad mēs zinam.
Ceturtā diena.
Nākošajā dienā atliktais transfērs tomēr notika, bet šoreiz 10.00 no rīta mūs savāca pie viesnīcas un Elizabete (mūsu šofere) mūs aizveda uz Pico Arieiro no kura pārgājiens sākās un veda uz Pico Ruivo (un atpakaļ). Braucot augšā kalnā skaisti skati, skaisti ciemi. Atkal man paliek traki slikta dūša, bet pēdejā brīdī tieku āra no auto un turos kā īsts vīrs.
Sākam savu pārgājienu. Īpašs prieks par draugu, jo tā viņa pirmā augstā virsotne. Pa ceļam visādi - brīžiem ejam pa sauli, caur tuneļiem nokļūstam mākonī, viss slapjšs, vējš, ik pa laikam smaka pēc urīna, īpaši, ja takai kāds mazs atzars vai ala. Pirmo reizi gāju cauri izveidotiem tuneļiem kalnos, speciāli veidotiem takai. Pa ceļam satikām interesantus, neredzētus putnus un protams ķirzaciņas, kuras var novērot viscaur salā.
Kāpjam. sasniedzot PICO RUIVO vējš ~45km/h, gāž lietus, esam 1862 km augstumā.
Bildes studijā.
Virsotni sasnieguši, tik slapjšs, ka jāslēpj kamera.
Pēc tam kā nogājām visu maršrutu - turp un atpakaļ, iegājām sākumpunktā esošajā ēkā - izstaigājām suvenīru veikalu un kafejnīcā paņēmām kakao un kolu, suvenīru. Sagaidījām transfēru un braucām atpakaļ uz Funšalu. Palūdzām šoferim, lai mūs izlaiž ātrāk un lai neved līdz hotelim, jo man atkal sametās nepārāk labi ap dūšu, teicu, ka paiesimies.
Čāpjot uz hoteli mūs pavadīja skaists saulriets.
Lai kurp Pasaulē dotos Latvijas salrietus neviena vieta nav pārspējusi.
Piektā diena.
Uz šo vietu gribēju braukt - OBLIGĀTI. Šeit atkal no rīta - lejā uz pilsētu un tad 81. autobusā iekšā (3,35 eur. 1 pers, vienā virzienā)
Atkal braucam gandrīz no viena galapunkta līdz otram, šoreiz jālec ārā kalna augšējā daļā pirms autobuss iebrauc garā, garā tunelī, un jāiet uz skatu vietu. Pēc tam devāmies uz suvenīru veikalu (iespējams milzīgāko, kādā esmu bijusi, ja neskaita lidostas, un tad jādodas pa taku lejā uz ciematu.
Skatu vietā vairāki vācu tūristi, ar tipiskajiem šortiem ar daudzām kabatām, t-krekiem ar pagarām piedurknēm, priecīgas omītes un opji. Skaisti pāri.
Dodamies pa mūķeņu iemīto taku uz Mūķeņu ieleju (Curall das Freiras)
Pa ceļam ejot taku, gandrīz neviena cilvēka, kapa klusums, daži ēdamie kastaņi gar takas malām. Ik pa laikam smaržo pēc eikalipta. (šo rakstot sameklēju atvestās mājās eikalipta ledenes, sajūtu radīšanai, iemetu vienu mutē).
Pārs vietējie pa ceļam, kas lasa kastaņus, ienākot pilsētā, Kaspars īpaši uzsver - nofočē ceļu, jo esam nekurienē, bet tas tik perfekts, nevienas bedrītes. Ienākam pilsētā un tāda jocīga sajūta, tā kā siltumnīcā, silti un slapjš. Ejam garām pirmajām kafejnīcām un mums piesienas īpaši pelnīt gribošs vietējais kafejnīcas īpašnieks, kas mums iedot mūķeņu muzeja biļeti par brīvu, sakam, ka atgriezīsimies pie viņa ko nopirkt. Ieplūstam pilsētā, baznīca, mājas, kafejnīcas, aizejam līdz ciema otram galam un ejam atpakaļ. Atrodam muzeju, ieejam iekšā - neviena nav. klusām izejam visu muzeju, tur bildes un mēbeles, kā agrāk mūķenes tur dzīvojušas. Vienā istabā bildes un apraksts ar visu Kastaņa koka dzīves ciklu. Līdz autobusam vēl vairākas stundas, ieejam apsolītajā kafē, pasūtam dzērienus. Ejot maksāt, mums piedāvā pagaršot pa brīvu Ponču.. alkoholisko, es atsakos, Kaspars gan nē. mazliet pagaršoju no viņa. Sameklējam, iespējams vienīgo ciema veikaliņu, tur garšvielas pārdod pa kg. Interesanti.
Sēžam autobusa pieturā, samērā ilgi. Tablo rāda, ka autobuss kavēs, jā, tur pat nekurienes ciemos ir moders tablo ar laiku kad autobuss ieradīsies. Graužam uzkodas, ar laiku mums pievienojas viens vācu pāris, pēc brīža vēlviens tūristu pāris. Kāpjam autobusā atpakaļ. Jau tumšs man nesanāk vēlreiz redzēt skaistāko ceļu, ar ielejām, kuru redzēju uz ciemu braucot. To neiemūžināju, bet sirds galerijā paliks. Tikām līdz pilsētai, atkal izkāpām agrāk, paklīdam pa ieliņām, iegājām Pingo Doce sapirkām ēdamo, devāmies uz autobusu, braucam augšā kalnā uz viesnīcu.
Sestā diena.
Brokastis ņēmām līdzi un devāmies uz Lagoa das 25 fontes jeb 25 ūdenskritumiem. Šajā dienā arī izmantojām transfēra pakalpojumu (29 eur. pers.), jo uz šo vietu neatradu kā nokļūt ar sabiedrisko. Bijām klāt ap 9.00 no rīta. No auto stāvvietas uz takas sākumu katru dienu ved autobusiņš (turp - atpakaļ 5 eur. pers.) Jo līdz takai ir tik šaurs ceļš, ka tur nelaiž auto, jo tie nevar samainīties. Iet ar kajām līdz takas sākumam esot pārāk ilgi. Tā nu mūsu transfēra šoferis ieteica braukt ar busiņu. P.S. tā kā tā bija svētdiena busiņš nebija klāt 9.00. Kādu laiku gaidījām.
Braucot uz šo objektu pa ceļam mūsu šoferis daudz ko interesantu stāstīja. Braucām caur ciemu, kur 90% ir vāciešu pensionāri, tie iemīlējuši salu, tādēļ lielākoties visur staffs runā vāciski. Braucām caur Ponta do sol, kas ir saulainākā pilsēta salā, kas atspoguļojas nosaukumā. Pats šoferis ir Dānis un otra šoferīte no Venecuēlas, abi pēdējos 4 gadus dzīvo salā un tagad uztaisīja šādu transfēra pakalpojumu, kur katru dienu ar savu sporta mersedesu ved tūristus uz apskates vietām -
https://www.picotransfers.com
Palika pozitīvs un jauks iespaids par šiem diviem jaunajiem cilvēkiem.
Viņi stāstīja, ka tikai pēdējos gados jaunieši ir sākuši apzināt salu, ka iepriekš Madeira ir bijusi pensionāru paradīze, šķiet, ka arī viņiem bija prieks par to, ka bijām atbraukuši. Pirms sasniedzām galamērķi uz ceļa stāvēja govs. Kas nemaz netaisījās iet malā. Šoferim bija mazliet bail tai braukt garām, ka tik tā nesabīstas un nenodara bojājumus auto. Pabraucot lēnā gara govij garām tā pat nepamirkšķināja - mind your own business attieksme.
Pats gājiens līdz ūdenskritumiem visu ceļu bija gar levadu, jeb apūdeņošanas sistēmas kanālu, kas Madeirā ir ļoti populārs. Lauksaimnieki ir izbūvējuši pa visu salu tādus betona grāvjus, pa kuriem novada ūdeni uz nepieciešamām vietām/laukiem.
Pati taka ir maksimali slapja, visi koki ar ķērpjiem, viscaur pil ūdens.
Nonākuši pie galvenā ūdenkrituma papiknikojām un devāmies atpakaļ, pretī nāca vairākas grupas ar vācu tūristiem, labi, ka atbraucām agri! Mans mīļākais skats, šajā ceļā bija kāda mamma, kas īpašā bēbju somā šo ceļu nesa savu bērniņu uz muguras. Arī pie ūdenskrituma viņa ļāva bērnam apskatīt ūdenkritumu, to pabaroja un devās tālāk. Lai gan bērns neko neatcerēsies, to redzēt bija maģiski, skaisti. Ienāca prātā tā doma - "es un Tu pret visu Pasauli." Pie ūdenskrituma čivināja un lēkāja putniņi, nebijām vienīgie, kas tur pusdienoja, putniņi zina, kam jautāt pēc ēdamā, gudrinieki. Šī taka bija salīdzinoši viegla, līdz brīdim, kad nonācam līdz trepēm. Trepes un kāpšana augšā ir mans lielākais ienaidnieks, man sirsniņa, mans motors ir diezgan švaks.
Atpakaļceļā palūdzam šoferus lai aizved mūs uz Cabo Girão, kas ir salas dienvidu daļas skatu vieta, kas ir Eiropas augstākais skywalk, jeb platforma "gaisā" virs 580 km augstas klints. Jeb tu vienkārši staigā pa stiklu un zem kājām redzi okeānu.
Tik iespaidīgs man tas nemaz nešķita, bet Kaspars gribēja redzēt.
Mūs atkal izlaida centrā, aizgājām uz Pingo Doce sapirkām ēdienu, braucām augšā uz viesnīcu, kur ēdām vakariņas (41 eur.) un vērojām vietējos un tūristus restorānā.
Septītā diena.
Atkal nebija plāns. Es ļoti gribēju uz salas ziemeļiem, bet man bija apnikusi braukāšana ar autobusu, katru dienu dzert savas ingvera tabletes, lai nav slikta dūša. Lēnā garā paēdām brokastis, un devāmies pastagā gar vienu netālu levadu kalnos, turpat Montes apkaimē. Gājām, gājām, izgājām cauri vairākiem ciemiem, eikaliptu mežiem, redzējām sekas no 2016. gada milzīgā salas ugunsgrēka, man sametās bēdīgi. Šajā dienā nenotika nekas tāds ievērības cienīgs, vienkārši gājām turp - un atpakaļ.
Vakarā paēdām restorānā vakariņas (41 eur) un devāmies pakot lietas.
Astotā diena.
Ceļš mājup. Taksis atbrauca mums pakaļ 6.00. Devāmies uz lidostu. manī bēdīgs noskaņojums. Man tiešām patika. Man negribas doties atpakaļ.
Cerība vēl, ka Lisabonā kaut ko redzēsim, jo starp lidojumiem ir 4h.
Lisabonā ierodoties gāž lietus, ar metro aizbraucām uz tirdzniecības veikalu, kur paēdam maķītī. Pagājāmies pa veikalu un braucam atpakaļ uz lidostu. Nopirkām lidostā našķus, un devāmies uz AirBaltic, kur jau atkal pilns ar latviešiem. Lidojām mājās, uzspējām uz pēdējo autobusu no lidostas. Rīgā auksti. Čau.
Autores komentāri.
Kopumā ceļojums diviem izmaksāja 1467,61 eur. jeb 713,80 eur katram.
Sākumā man šķita, ka izmantojot tūrfirmu sanāks lētāk, bet šajā cenā ir aprēķināti VISI izdevumi sakot ar bulciņu Rīgas lidostā līdz čipsiem lidmašīnā atpakaļ lidojot.
Air Baltic - 425, 96 eur 2 pers.
EasyJet 128,96 eur 2 pers
Viesnīca Babosas Village + brokastis 335 eur
2 transfēri uz Pico Ruivo un 25 ūdenkritumiem 29 + 24 = 53 eur
Sabiedriskie autobusi - 56 eur
Taxis uz viesnīcu 40 eur
Taxis uz lidostu 30 eur
Funikulieris 11 x 4 = 44 eur
Ēdiens restorānos 4x = 182 eur
Ēdiens, dzēriens veikalos, lidostās, lidmašīnā u.c. = 80 eur
u.c. izdevumi..
ā, kā arī pirms brauciena mēs katrs nopirkām sev Adidas GoreTex botas, kas ir MADARA approved ;D Man likās ļoti labas.
Ja kāds meklē, neesu nekāds profesionālis, bet man botas kalpo labi.
Es joprojām neesmu iemācījusies sakarīgi pakot mantas līdzi, varu teikt, ka arī šoreiz man bija pārāk daudz mantu, jo pirms ceļa pēdējā brīdī iemetu vēl kādu maiciņu, kādu nieku.
Jāsaka, ka šo es vēljoprojām mācos.
Lai gan jāsaka, ka šo nevarētu saukt par budžeta braucienu ir pāris lietas, kuras darītu savādāk un mani ieteikumi ir:
- Ja ir drosme tā tomēr ir sala, kuru
vieglāk apceļot ar auto jeb vairāk iespējas redzēt ceļojot ar auto.
- Neņemt vienas lokācijas viesnīcu. Jau pašā sākumā nodomāju, ka vajadzēja paņem viesnīcu uz pusi ceļojuma dienvidu daļā, otru pusi ziemeļu. Tad pat tas būtu ērti, ja nav auto.
- Ja autobusā ir slikta dūša kā man, tad prātīgāk ir ņemt viesnīcu pilsētā nevis kalnā ar skatu. BET! Tas noteikti nav šķērslis, lai nebrauktu uz šādām vietām!
- Ja gribas taupīt, dažas ēdienreizes var izlaist, mums vakariņas bija tikai četras reizes. (Mēs to nedarījām, lai ietaupītu, bet vienkārši negribējās ēst un snack'ojām
- Taisīt ēst pašam, tātad ņemt airbnb vai hoteli ar virtuvi.
- Neaizmirst mājās ēdiena trauciņus, lai pa 20 eur. tie nav uz vietas jāpērk (lai gan man mājās tieši tik stilīgi nebija), ilgi lietojamo ūdens pudeli (vismaz to es paņēmu).
- Kā parasti arī šajā reizē, lai gan plānoju ļoti ilgu laiku pirms braucu, uz vietas viss ir citādāk! Jābeidz stresot!
- Būt atvērtākam! Vairāk komunicēt ar vietējiem, joprojām to nemāku, visu tikai nopērku un sameklēju internetā! Lai gan pirms braukšanas uz Madeiru biju Facebook'ā piesekojusi šķiet, ka visām grupām, kam vien var, saistībā ar tūrismu tur, beigās kopā ar citiem tūristiem dalīt ceļu/izdevumus nesanāca.
- Arī šajā ceļojumā sapratu, ka ir dažas drēbes, kas varētu būt funkcionālākas, tās pašas no vāciešu opjiem noskatītās bikses, kurām nost ņemas stari un pārtop šortos,
vai sporta džemperis, kuram ir rāvējslēdži rokās, tā lai piedurknes karstā laikā var atlocīt un sauļot rokas. Mans nike apspīlētais džemperis bija pain in the ass. jo neko nepavilku apakšā un tad visu dienu saulē staigāju ar garajām piedurknēm.
- Bafs jeb morfs kā kurš to sauc ir pārbaudīts jau vairākkārt pēdejo 3 gadu laikā. Aizvieto šalli, cepuri.
- Gurnu somu arī neaizmirstiet mājās, kā mēs, mugursoma bieži vien nav vajadzīga, īpaši kāpelējot.
