-OTRĀ DAĻA-
Čau lasītāj,
Šis ieraksta par to kā man gāja ne-sezonas ceļojumā uz Maltu janvāra beigās - februāra sākumā.
Otrais ieraksts par VISU CEĻOJUMĀ.
Iepriekšējā ierakstā minēju cik mums izmaksāja biļetes un dzīvošana pie Jāņa. Šeit paturpināšu, ka līdzi ceļojumā katrs skaidrā naudā bijām paņēmuši 100 eur. un katram uz kartes drošības pēc bija vēl naudiņa.
Pirmā diena.
28.janvāris.
Cēlāmies 8.00
Vēlāmies 9.00, nokavejām tramvaju, skrējām uz autobusu, stipri lija lietus. Jauks dienas iesākums.
Bijām lidostā 10.00
Biļetē klāt nāca šāda info -
Nebiju lidojusi aptuveni 5 gadus un neteikšu, ka zināju, kur lidostā ir jāiet, neatcerējos, kāda ir lidostas kārtība. Man bija uztraukums, ka kaut kas noies greizi.
Lidostā bija salīdzinoši daudz cilvēku, pirmajai pārbaudei cauri gājām kādas 20 min. Līkločojām pa ejām līdz nonācām pie biļešu skenera, tad somu pārbaudes. Protams, ka man pīkstēja apavi, protams, ka manā somā viņiem kaut kas nepatika. Mans dezodorants devās uz miskasti. Nonācām pie mūsu vārtiem, kur cilvēki stāvēja rindā uz Berlīni. Kā čukča tur stāvēju un nezināju, kas jādara. Apsēdos. Nopirku ūdeni pa 1.50eur, protams, ka tikai es varēju izdomāt pēdējās minūtēs izdomāt, ka man vajag uz wc, iestresināju ar savu prombūtni savu draugu, haha. #drama
Pats interesantākais aizsākās lidmašīnā, kad nokļuvu līdz savai sēdvietai, bet tur jau sēdēja cita meitene. Situācija- abas bijām speciāli pārpirkušas citu vietu, vienu un to pašu vietu! Lidmašīnā iekāpšanas haoss, stjuarts saka, lai kaut kur apsēžamies, ka pēc tam izdomās. Man vajadzēja sēdēt aiz drauga, bet viņai savam draugam priekšā, diezgan stulbi. Apsēdos savā vietā, bet viņa apsēdās kaut kur tālāk.
Beigu beigās lidmašīnā notika man nesaprotama rotācija un cilvēku mainīšanās, ka gala rezultātā meitene, kas lidoja man blakus samainījās ar drauga vietu, viņš bija man blakus. Paskatījos uz aizmuguri un meitene, kurai arī bija mana vieta sēdēja blakus savam draugam.
Iespējams, labi vien ir, ka situācija izvērtās tā, abas nopērkot vienu vietu tikām sēdēt blakus draugiem.
Es lidmašīnā esmu superjūtīga, jo ļoti pastiprināti jūtu gan spiediena maiņu, gan telpiskas kustības (man ir tā saucamā jūras slimība) + mazliet bailes no lidošanas kā tādas.
Lidmašīna stipri kavējās, jo todien uzsala skrejceļš un organizācija lidmašīnā bija diezgan crazy.
Gaisā pavadījām 3h+, kuras nemaz neskrēja vēja spārniem. es pamanijos izspēlēt visas dzīvības savās candy crush spēlītēs, spēlējām atjautības spēles drauga telefonā. Iesaku padomāt par to- ko darīt lidmašīnā!
Nolaišanās personīgi man ir fiziski grūtākas, man ļoti sāp ausis, zinu, ka mēdz teikt, ka jātaisa vaļā mute jārosina siekalu izdalīšanās un tās intensīvi jārij lai atkrīt vaļā ausis, vai jāsūkā končas, bet es teiktu, ka man tas īsti nepalīdz. Mēs nesēdējām pie loga, bet tā kā puisis pie loga gulēja mēs viņam pārliecāmies pāri un centāmies lūrēt skatus tāpat.
Izkāpām no lidmašīnas, mūs sagaidīja saule, tas bija ļooooti skaists mirklis, es pirms 3h biju pretīgā sniegaini lietainā drūmā vietā un bijju nonākusi paradīzē, kur visapkārt bija palmas.
Iekāpām autobusā, aizbraucām līdz lidostai, saņēmām koferi. Mugursomu gan mums ļāva ņemt lidmašīnas salonā, kaut gan tā bija tik pat liela.
Soļojām pa lidostu, iegājām infocentrā sagrābāmies kartes, tad devāmies uz vietējā transporta kioskiņu, nopirkām braukšanas e-talonu uz 7dienām pa 21 eur, kas ietver neierobežotu braucienu skaitu, vairak info - https://www.publictransport.com.mt/en/bus-card-and-ticketing
Devāmies ārā. Maltā specifiski ir tas, ka lidosta ir viens no galvenajiem transporta punktiem valstī, nevis kā pie mums, kur ir tikai 22. autobuss, kas ved uz centru, no lidostas iet vesels lērums autobusu uz visām valsts pusēm.
Lai tas neizklausītos jocīgi vēlos atgādināt, ka Maltas sala aizņem 316km2, savukārt Rīgas lielums ir 307,2 km2. Lidosta atrodas salas DA. Galvenā autoosta atrodas galvaspilsētā Valleta.
Sākumā mans personīgais šoks bija par braukšanas virzienu, jo nekad nebiju redzējusi satiksmi otrādi jeb tā kā UK. Pie tās pieradu tikai nedēļas otrā pusē.
Iekāpām random autobusā un aizbraucām uz St. Džuliana apkaimi, kas pabrauca garām apkaimei, kurā mums bija sarunātas naktsmājas, bet tā kā mēs sarunājām ar Jāni, ka pastaigāsimies, kamēr viņš ir darīšanās, šis bija labs - kāpjam random autobusā variants.
SPECIFIKA PAR AUTOBUSIEM:
Autobusi neierodas laikā, kā tas pierasts Rīgā, jo..
Tie nepietur visās pieturās, tie brauc maršrutu un ja tu gribi izkāpt - spied pogu!
Tāpat arī iekāpt - tev autobuss ir jāstopē, citādi tas pabrauks garām (kā mums gadījās vēlā, aukstā vakara stundā)
Man patika viņu autobusos tas, ka iekāpšana ir vienīgi pa pirmajām durvīm un e-talons ir jānopīkstina pie vadītāja, kāpšana ārā ir pa durvīm aizmugurē. Zinu, ka šāda sistēma Rīgā nedarbotos autobusu izmēru un citu iemeslu dēļ, bet man tas šķita pareizi - ja gribi pakalpojumu, tad maksā par to godīgi, nevis esi zaķis kā pie mums. Vietējiem iedzīvotājiem, ja pareizi atceros 1h laika biļete maksā 70.centus.
Savukārt man ļoti nepatika nedz otrādā kreisās puses) braukšana, nedz kopumā braukšana pa šaurajām ieliņām, braukāšana augšā- lejā, straujā un ātrā bremzēšana (arī skaļā lamāšanās pa vadītāja logu). Sākumā nesapratu kopumā visu tos satiksmes ceļus, kā kurs autobuss brauc, to visas nedēļas garumā štukoja draugs, es tikai teicu, kur es gribu nokļūt un ko redzēt, kā līdz tam tikt atstāju viņa ziņā :D.
ST. Džulianā pamanijāmies ieiet strupceļu ieliņās, jo ielu sadalījums arī nav skaisti lineārs, bet haotisks. Jau pirmajā dienā ievēroju to, kas man šajā D-Eiropas pusē visvairāk patīk - tā ir dzīve ārtelpās, cilvēki ir uz ielām, pilsētā ir kustība, āra kafejnīcās ir cilvēki.
Līkločojām pa ielām, pa ceļam nopirkām nezinu kā to sauc, bet maizīti, kas pildīta ar gaļu, salātiem, tā nemaksāja dārgi - ap eiro, bet bija ļoti sātīga. Nokļuvām līdz mūsu "mājām" ..uz nedēļu. Dzīvojām vietā- Msidā, kas atrodas lielās galvenās šosejas malā, ļoti stratēģiski labā vietā, netālu no skeitparka un interesantiem subway tuneļiem, kas bija skaisti izrotāti ar grafiti par ko priecājos katru dienu.
Jāņa dzīvoklī bija divas istabas, virtuve kopā ar ēdamistabu, 2 balkoni, vannasistaba un īpaša telpa, kas paredzēta veļas izkāršanai un tajā var novietot veļasmašīnu, tai ir durvis uz dzīvokli bet uz otru pusi nav logs, bet tā kā balkons uz pagalmu. Mūsu istabai bija logs uz "pagalmu" kas īsti nav pagalms, bet drīzāk šahta jeb lai labāk saprastu ļoti maziņš kvadrātveida pagalms, kur visiem dzīvokļiem uz to ir logi vannas istabā un šajā īpašajā telpā, kurā žāvējas drēbes. Ļoti interesanta šķita arī sistēma kā wc nolaist ūdeni, tas nenotiek kā pie mums, kad tu parauj kloķi vai piespied pogu, bet tev jānospiež kloķis uz leju un pēc tam vairākas reizes jāveic pumpējošas kustības ar to.. daudzās sabiedriskajās wc varēja redzēt, ka cilvēki to nezina, un wc podi bija aizbāsti ar papīru, jo citādi tas neaizskalojas prom. Man vismaz šāda veida sistēma bija neredzēta.
Pirmajā vakarā uzzinājām pāris lietas no Jāņa, ka piemēram, dzeramais ūdens nav lietojams pārtikā, ir veikalā jāpērk, tas ir ļoti kaļķains, ka to pat nevar jēdzīgi uzvārīt, lai nebūtu pretīga garša. Tā nu mēs tovakar sapirkāmies ēst un ūdeni. Vietējie veikaliņi ir salīdzinoši vairāk nekā tie ir palikuši pie mums Rīgā, bet tie ir dārgāki, nekā piemēram, LIDL(lielveikals), kur arī divas dienas devāmies iepirkties, jo tā šķita būs lētāk. Man ļoti patika veikals, kas bija uz mūsu ielas stūra, veikals kā veikals, bet augļu un dārzeņu "nodaļa" bija ārā tādā kā atsevišķā teltī.
Neviens to nepieskatīja, tas radīja tādu uzticības sajūtu - tev vajag banānu - tu ieej paņem un pats ieej veikalā un samaksā par to. Tāda sajūta man patika, ļoti omulīgi, bet visās sabiedrībās tā NEVAR! Tāpat šo pašu sajūtu es notvēru sabiedriskajā transportā pie ieejas ir izbūvēta speciāla vieta, kur braucēji novieto savas somas, lai tās lieki neaizņem autobusā vietu, radās doma - a kas liedz kādam kāpjot āra vienkārši nepaķert tavu somu un skriet? BET viņi gan jau tā nedara, es vismaz savā naivumā gribu sev stāstīt, ka tāda ir viņu kultūra, ka tās ir pašsaprotamas lietas, un ka ir labi TĀ, nevis zagt.
Vēl viens fakts, ko mums pastāstija ir atkritumu šķirošana, tā ir visur - sākot no tavas dzīvesvietas līdz pat sabiedriskām vietām. Arī pie Jāņa mums bija jāšķiro, un miskastes viņi vakarā izliek uz ielas malas un 7 no rīta tās tiek savāktas. Par ielām runājot, ielas galvenokārt ir asfaltētas un zaļās zonas praktiski nav, ja ir tad tā ir zaļā zona podiņos. Tādēļ pilsēta ir mīnēta un ar to es domāju kaķu un suņu un varbūt arī kāda cita kakām. Kakas visur! Arī zīmes par savākšanu aiz sava mīluļa ir daudz, bet kaķi bezpajumtnieki arī pietiekami, ik pa laikam staigājoties apkārt varēja redzēt spotus, kur bija kaķu barotavas, kādas tik to variācijas bija sastopamas, pie vienas savrupmājas pat izlikta panna ar kaķu barību - komiski! Tad jau kaķi šeit ir cieņā! Arī Jānim bija skaista zaļacaina kaķe- Nigga.
Otrā diena
29. janvāris
Devāmies uz vēsturiski iepriekšējo galvaspilsētu Mdinu (the silent city).
Ceļš bija ļoti skaists, starp pilsētām, bet es labāk saukšu tās par apkaimēm, jo to izmēri manos mentālajos uzskatos ir pārāk mazi, lai tos tā sauktu.
Tātad mērojot ceļu no Msidas uz Mdinu braucām pa plašumiem, vīnu lauki, dažādu graudaugu lauki.. vispār ļoti skaisti, lai gan līdzenumi nav manas mīļākās ainavas.
Mdina atrodas ievērojami augstāk reljefā nekā pārējā teritorija ap to.
Pati pilsēta ir ielenkta cietoksnī, šauras ielas pa kurām bija iespēja izbraukt ar karieti, bet tā kā es neatbalstu šādu dzīvnieku izmantošanu mēs pat neapsvērām izmantot šo pakalpojumu.
Pilsēta kopumā ļoti skaista, pārsteidza, ka cilvēki šajā vietā joprojām dzīvo, tajā bija baznīca, muzeji, suvenīru veikaliņi, iegājām 3D muzejā, kurā noskatijāmies ar 3D brillēm īsfilmu par Mdinas vēsturi, pēc tam ar austiņām izgājām muzeja eksponātus, kas bija interesanti, jo es bieži neeju uz muzejiem vairs un kur nu vēl vēstures. Muzejs maksāja 5 eur(studentiem[ neko neuzrādot]).
Izdomājām, ka info-centrā (lidostā) iedotās kartes ir diezgan nepilnīgas tādēļ Mdinas infocentrā palūdzām lielo ceļa karti par ziedojumu (noziedoju 2 eur).
Pēc Mdinas apskates devāmies uz pārējo pilsētas daļu. Vienā no baznīcām iegājām apskatīt katakombas, kas atradās tās pagrabā.
Uz lielajām negājām, jo visur diezgan uzstājīgi prasa ziedojumus par ieeju, kas īsti nav labprātīgi, bet es teiktu uzspiesti. Kā arī katakombu ideju es sapratu un man pietika.
Arī šajā pilsēta paēdām iepriekš pagaršoto maizi ar pildījumu. Līkločojām pa ieliņām, līdz es nonācu kārtējā strupceļā ar interesantu skatu -
Zaķis. Jāmin, ka galvenokārt visos restorānos Maltā piedāvā ēst truša gaļu, tad nu lūk.. Zaķis gruvešos.
Tālāk devāmies uz iespējams manu mīļāko vietu visā ceļojumā - Dingli cliffs, kur sagaidījām saulrietu, nelegāli klīdām pa klinti un tur esošajiem privatīpašumiem tikai vēlāk saprotot un ieraugot zīmes, ka tur nedrīkst atrasties, ups.
Skats no klints pat nebija tik iespaidīgs kā skats uz klinti. Šādos brīžos manī pamostas mazs ģeologs.
Klints bija interesanta, tajā bija pat izkaltas istabas, iestaigātas takas...
un man vienkārši patīk rāpelēties pa šādām wild vietām, cerot, ka es neizmežģīšu kājas. Klints galā atradās baznīca, pie kuras sēdēja 3 vīri, izvirzījām hipotēzi, ka visur pie baznīcām sēž 3 vīri, kas turpmāk ceļojuma gaitā gandrīz visu laiku apstiprinājās.
Turpat ganījās arī kazas, un klintis vietām klāja interesanta veģetācija, kas man īpaši patīk D-Eiropā.
Tā kā satumsa jau ap 18.00 tad, devāmies mājup diezgan agri. No Klints ar kājām devāmies uz tuvāko blīvi apdzīvoto vietu Dingli, kur novērojām arī citādāku skatu, kas mums šeit ziemeļos pierasts un šis arī interesēja manu draugu- kapi. Jāpiebilst, ka šādos klinšainos apvidos nav tik viegli to līķīti dabūt augsnē, tādēļ kapus veido nevis uz iekšu, bet uz āru. Tā tas izskatās. Pa ceļam uz Dingli gājām gar milzīgu, iespaidīgu radaru.
Trešā diena.
Brauciens uz Blue Grotto.
Šajā dienā nezinājām, kur ir īstā pietura, kas ved uz šo vietu, bet transporta nr. bija zināms. Ļoti neveikli nokļuvām līdz pieturai ejot pa šosejas malu, jo gājēju ielu uz Slimnīcas (viens no lielajiem transporta punktiem) pieturu neatradām. No slimnīcas pieturas devāmies uz vietu, kas vistuvāk Blue Grotto. Tālāk līdz mērķim čāpojām ar kājām (saskārāmies ar superdraudzīgu autobusa vadītāju, kas jau mūs redzot saprata uz kurieni devāmies un pateica priekšā kur jākāpj ārā, jo beigu pieturās jau bijām palikuši vienīgie autobusā). Pa ceļam bija skaistā St. Matthew Chapel un aiz tās kāds dabas skaistums, jeb milzīgs nogruvums.
atrodi mani ja vari!
Pēc dabas brīnumu apskates, devāmies uz dienas mērķi Blue grotto, kur mēs un daži citi ceļotāji iegādājāmies biļetes braucienam ar laivu un gaidījām savu kārtu. Biļetes cena 8 eur. Padārgi, bet fuck it, kad vēl būs iespēja ar mazu laiveli maukt jūrā un zem klintīm alās? Esam taču brīvdienās! BTW kad siltāks šajā vietā ir iespējams daivot šajās alās ar kristālzilo ūdeni un amazing veģetāciju zem ūdens.
Pēc skaistā brauciena ne tikai jāapskata klintis no apakšas jeb jūras līmeņa, bet arī jāpaložņā pa to. Vējš matos, daži krabji, makšķernieks un vispār viss forši. Par atpakaļ ceļu - autobuss itkā ir uz pašu blue grotto, bet super reti, sēdējām gaidījām un nekas nebrauca tikai takši, kas pa 10 eur solījās aizvest uz tuvāko apdzīvoto vietu - hell no, mums ir kājas, aiziesim! Gājām arī, bija jau mazliet besīgāk, jo ko tālāk ?
no Tal-Bebbux, Zurrieq apkaimes devāmies uz salas austrumu daļu (aizbraucam uz lidostu un tad uz salas austumiem, jo liela daļa autobusu galvenais punkts ir lidosta) tur vēl nebijām bijuši, mērķis bija uzspēt apskatīt Ghar Dalam Cave. Pastaigājām gar ostas pilsētas krastu, ievērtējām tankerus un ostas tipa ainavu, hoteļus gar krastu utt. gājām uz alas lokācijas vietu, pa ceļam iekāpām autobusā lai būtu ātrāk, bet nonācām pie apskates vietas dažas minūtes par vēlu, ja nemaldos tad tie bija 17.00 un viss jau bija tikko aizvēries, jo ne-sezona.
Nu nekas, iekāpām autobusā un nolēmām šoreiz aizbraukt vakariņam iepirkties Lidl lielveikalā, kuru es gan pirms šī brauciena nezināju, bet draugs zināja un bija pamanījis braucot garām. Sapirkāmies tur un devāmies atpakaļ uz autobusu, kas devās gar mūsu naktsmītni un mājām uz nedēļu - Msidu.
Ja kādreiz vēl došos uz Maltu tad būs jāizpēta salas austrumu daļa vairāk + jātaisa līdzi ēst no rīta, lai nav tā, ka vakarā besis pārņem, jo gribas ēst, bet svešā vietā ēst jūs jau zināt - gribas jau lētāk.
Ceturtā diena.
Msida- Buggiba (Maltas nacionālais akvārijs) - Popeye ciemats - Sarkanais tornis - Msida
Jau bijām sapratuši kā lietas strādā un satiksme. Šoreiz salas rietumi!
Instagramā biju saskatījusies bildes akvārijā, kur virs galvas peld zivis un man arī tādu gribējās. Tad nu braucām!
Akvārija cena ir 13.90, bet ar lidostā pirkto autobusa e-talonu bija atlaide. Sākotnēji braucām ar 1. autobusu uz Akvāriju (izklausās smieklīgs nosaukums), bija vairāki maršruti, izvēlējāmies braukt gar piekrasti. Skaisti skati un tā. Tikai jārēķinās, ka Maltas autobusos stikli ir tonēti ar to tīklveida uzlīmi, caur kuru iespējams neko neredzēt cauri (tā caur kuru skatoties žilbst acis :D ), jāizvēlās sēdvieta kārtīgi!
Nonākuši galā, sākām ar teritoriju ap akvāriju, staigājāmies pa kaļķaino paklāju, aizgājām līdz pašam salas vienam no robotajiem galiem (redzams kartē).
Akvārijs-
Labu laiku gaidīju līdz cilvēki nestaigāja garām un uztaisīju savu - instagram vērto bildi. Akvārijs nebija tik liels kā iedomājos, nebija arī tādas naudas vērts, draugs teica, ka Lietuvas delfinārijs esot labāks. Tā kā ja ir ideja braukt un ir ierobežots budžets, šo var neiekļaut plānā! Ja vien ir vēlme redzēt medūzas un astoņkāji (kas man šķita interesantākais).
Turpat ārā interesants saldējums, visādas garšas, bija jāpaņem. Maziņš un pa 1,50 gabalā :( ehh.. trīs karotes un nav.. devāmies ēst Bugibbā, kaut kur tālāk ejot pa promenādi (skaisti), pēc ēšanas izlīkločojām apdzīvotās vietas ieliņas un devāmies uz Popeye ciematu, kurš tikko arī bija aizvēries ciet. Ehh. Nu neko tā kā tā bija galējā autobusa pietura izlēmām paieties tālāk līdz krastam un no tā apskatīt ciematu.
Ceļš līdz pretējai pusei popeye ciematam bija brutāli izbuldozarēta caur klinti, lai izveidotu ceļu (iespaidīgi).
Todien bija traki auksti.
Pēc pasēdēšanas un rāpelēšanas pa šo daļu salas braucām tālāk uz rietumiem - Sarkano torni.
Šis vakars bija īpašs, nē, mani nebildināja, ne tik īpašs, haha. Arī tornis, kas ir muzejs bija ciet, bet mēs devāmies uz augšu kalnā, satumsa, tur bija marmora soliņš uz kura apsēdāmies un vērojām tumsu un gaismas no apdzīvotajām vietām tālumā. Skaisti, šādus mirkļus nav vērts aprakstīt, tie jājūt! Devāmies atpakaļ uz Sarkano torni un šo mirkli gan man neizdevās iemūžināt ar nodomu - draugs teica nofotografē, bet es bildu, ka - šo es saglabāšu savā atmiņā ( kā arī fotoaparāts tāpat nebūtu to notvēris).
Īsumā iedomājies skatu -
Ceļa galā ir šis tornis, naktī tas ir izgaismots, virs tā MILZĪGS Mēness un pa kādai zvaigznei, bet tālumā uz leju apdzīvoto vietu gaismas un viļņots reljefs, aiz kura jūra.
Atbraukuši mājās internetā izlasījām, ka tonakt tas bija īpašais Mēness, kas tā spīdot tikai vienu reizi cik tur simtos gadu, un ir bijis redzams tikai daļā Pasaules un es biju tā laimīgā, kas pareizajā vietā, pareizajā laikā atrados Maltā, lai redzētu šo īpašo mirkli ar spoži sarkano iespējams gigantiskāko Mēnesi manā dzīvē! Bet skaistākais ir tas, ka arī nezinot šo "īpašo" parādību par kuru bija raksts Nacional Geographic, man tas bija tik pat īpašs.
<<<Šis vēl no tāluma, kamēr aizgājām Mēness bija tieši virs torņa, vēl lielāks un vēl spožāks!!!!
Kļuva pavisam auksti un devāmies uz autobusa pieturu, kas bija turpat nokāpjot no paugura. Bija jāgaida krietns laiks, un aukstums to nepadarīja patīkamāku. Šeit arī pirmo reizi pieredzēju to, ka nenostopējot autobuss pabrauc garām (īstenībā es pat stopēju, bet pieturā apstājās cits autobuss un mūsējais aiz tā laikam nepamanīja un aizbrauca tālāk) diezgan sakāpinātas emocijas manī tovakar bija, jo atpakaļ bija jābrauc pāri pus salai (Rīgas lieluma salai :D ). Iekāpām citā autobusā, kas gāja vismaz uz mūsu māju virzienu. Tovakar šķiet, ka iegājām tā saucamajos turku veikalos? tā tos sauca? Kur pārdeva arī preces no Latvijas. Šokolādes, kvass, un KĀRUMS SIERIŅI ar superilgu termiņu :D. CENAS gan tur nebija klāt, bet cik gan tas sieriņš varēja maksāt? aizgāju pie kases - mans mazais Kāruma sieriņš maksāja EIRO. ahhh.. nopirku arī, jo gribējās kaut ko pazīstamu. (Godīgi sakot es ārzemēs vienmēr briesmīgi mokos ar ēdienu, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ir ļoti atvērti vietējiem ēdieniem, un galvenokārt pārtiek ārzemēs no fast food, jo man nogurdina domāšana - ko ēst? ) Pēc tam iegājām veikaliņos pie mājām, kur jau pārzinājām plauktu saturu.
Ā, vispār divas ielas uz leju pa kalnu no mūsu apmešanās vietas bija nēģeru rajons, un es kā rasistiski nerasistisks cilvēks baidījos tur iet. Bet es gāju un nekas nebija. Skatījās uz mani un tas viss. Īstenībā bija diezgan stilīgi kā viņi visi tur dzīvo, mazajos veikaliņos arī strādā un tusē uz ielas. Tāda komūna ielas garumā. Vienā veikaliņā gan pa dažiem centiem mūs apšmauca! Vai es jau minēju, ka Maltā uz čekiem neraksta atlikumu ? Tev pašam jādomā līdz! Tikai cenu raksta virsū! :) Tā lūk!
Piektā diena.
Msida- Sliema- Valleta- Msida
Šeit nebija tāli un lieli pārgājiena / pārbrauciena gabali, kā redzams.
Sākumā devāmies uz Sliemu - apdzīvotu vietu, kur tāpat kā galvenokārt Maltas A;R-daļās visa piekraste ir ar promenādēm, hoteļiem, kafe, veikaliņiem utt. jeb kaut kas līdzīgs Jūrmalas Jomas ielai :D. Piekraste Sliemā pārbāsta ar uzmācīgiem tirgotājiem, kas piedāvā tūristiem braukt ar kuģīti pāri uz galvaspilsētu Valletu (arī 2018. gada Eiropas galvaspilsētu, ko es nezināju :D). Sliemā pastaigājāmies gar promenādi un es sev atklāju super foršu spotu (vietu). Tas bija zem proemnādes- grafiti siena, kuru no promenādes nevar redzēt, tikai nokāpjot lejā.
Paejot tālāk pie ūdens malas, ūdenī saskatīju medūzas !!!!!!!! Tā nu es tur tupēju kādas 20 minūtes un priecājos par medūzām. (Krastā bija norādes, ka ja tiek pamanītas īpašas medūzas (ar bildēm) ir jāziņo kaut kādam dienestam, jo tās esot aizsargājamas)
Promenādē iegājām veikaliņos sapirkām garšīgus našķus, nopirkām biļetes uz pramīti/ kuģīti un maucām uz Valletu.
Valletas panorāma -
Par Valletu - es pat nezinu kur sākt! Ļoti skaista. Kā saldais ēdiens ceļojumam! Man ļoti patīk arhitektūra tādēļ Valleta man bija paradīze. Kāds teiktu, ka vienveidīgas ir tās Dienvideiropas akmens mājeles, bet KĀ? TIE balkoniņi un krāsainās durvis, kas iziet uzreiz uz ielu. Man tas viss bija kas jauns un nebijis.
Valleta noteikti nav piemērota vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo tur nopietni ir jākāpj augšā - lejā. Tai ir izteikts reljefs.
Valletā ir daudz vēstures. Tā noteikti ir pilsēta muzeju (vēstures) mīļiem, bet mēs laikam nevienā muzejā tā arī neiegājām! Iegājām vienā no baznīcām (kuras bija par velti) Viss pārējais bija pa maksu. Šeit paēdam Maķītī. Rinķojām pa ielām, daudz trepju, daudz veikalu, daudz tūristu.
Jāmin, ka Maltā ir ļoti daudz simbolisma - dažādi kristīgie tēli uz katra stūra, vietām uz katras mājas un tāpat arī daudz vēstures liecību - kaut vai Lielbritānijas telefonu būdiņas un braukšanas virziens, ārābiskie ielu nosaukumi, itāliešu karstasinība un izskats.
Pie Valletas ir galvenā valsts autoosta, ja iekāp tur kur nevajag, visdrīzāk nonāksi kaut kad Valletā.
Kaut mums autoostā augtu palmas, ne?
Es gan negribu iegrimt sīkumos par Valletu, jo tur jāpēta detaļas, vispār visas šīs pilsētas ir skaistas to detaļās..
Valletā ir baznīcas, dažādi laukumi, dārzi un interesanti, ka galveno katedrāli es nevarēju atrast, jo ielas ir šauras un blīvas, protams, to atradu pēc torņa. 
Ja gribas skaistas ceļojuma bildes - Valleta noteikti ir laba izvēle. Daudz skaistu ēku un fonu, skatu..
Maltas valsts sastāv no 3 salām, par galveno- vielielāko es izstāstīju, tagad saldā ēdiena uzkātojums.
GOZO!!!!
SESTĀ DIENA.
Tātad Gozo ir otra lielākā sala, uz kuru var nokļūt ar prāmi.
Mazā saliņa starp abām salām ir Komino sala, kur esot tikai viena vai divas viesnīcas kā arī tur īsti neviens nedzīvo, bet ja brauc vasarā, noteikti aizdodies, mēs tur nebijām, jo pēdējās divās dienās bija pārak liels vējš un lai uz to nokļūtu bija turp jādodas ar mazajām laivām, tā kā es nedraudzējos ar viļņiem un ūdeni, tad jā, tas palika citai reizei.
Atgriežoties par Gozo. Tātad prāmis dodas ceļā aptuveni 25 min. Pabaudījām peldējienu gan dienas gaismā, gan tumsā.
Prāmis dodas bieži, jo tie ir divi. Uz pramja veikaliņi utt. kā jau pienākas.
Pēc izkāpšanas no prāmja atkal ārā sagaida vesels bars Ļooooti uzmācīgi taxi vadītāju, kas piedavā aizvest. Ļoti interesanti šķita, ka autobusu sistēma ir fleksibla uz Gozo salas piebrauca 2 dažādi autobusi, bet tā kā autobusa vadītāja redzēja, ka braucēju ir daudz, nomainīja autobusa nr. un brauca tur, kur devās lielākā daļa- Viktoriju, jeb lielāko pilsētu. No tās tālāk devāmies uz Ta' Cenc. Ideja bija nokļūt līdz vēl vienai vietai - klintīm, bet tā arī neaizgājām, jo ceļš bija pārāk garš, un ilgs, bija vēl jāiet atpakaļ līdz autobusam, lai nokļūtu citās vietās līdz tumsai.
Līdz jūrai gan aizgājām, bet līdz klintīm gan nē, varbūt nedevāmies pareizi?! nezinu, bet devāmies atpakaļ noķert autobusu.. īstenībā skrējām, jo autobuss bija reizi stundā uz šo nostūri.
Jāpiemin, ka šeit gājām pa grantētu ceļu vai pa takām, kur forši gar sāniem varēja novērot Maltai un Vidusjūras reģionam raksturīgo veģetāciju.
Devāmies atpakaļ uz Viktoriju (Ir-rabatu), kur atrodas visu autobusu autoosta.
No Viktorijas devāmies uz Ta Pinu jeb vienu no TOP apskates objektiem - baznīcu (Romas katoļu baziliku). Man baznīca manu uzskatu dēļ ir apskates objekts nevis lūgšanu vai kādu citādu darbību vieta, tādēļ atgādināšu, ka es ceļojot apskatu baznīcas kā vēstures un šodienas sapinuma vietu. Pa ceļam iegājām arī paēst picu (pirmo reizi ēdu picu ar olām un jāsaka, ka man negaršoja) ēstuve bija ģimenes veidota, kur bija maksimāli mājīgi, visā tā darbībā bija iesaistīta visa ģimene, bērni turpat skraidīja pa vidu visam, pie sienām bija ģimenes foto un tā.. ļoti jauki. Lai gan pica man negaršoja mums pie rēķina pielika konču, ko es nekad nebiju iepriekš redzējusi daram. Jauki. Turpat apskatījām Gharb Church (arī katoļu baznīcu), kas bija pa ceļam,
Šajā dienā arī kļuva diezgan vēss, un pūta vējš.
Pēc baznīcu apskates atkal bijām pieturā un labu laiku gaidījām autobusu uz Azure Window, kas jau ir nobrucis, bet turpat šajā vietā ir iekšējā jūra un vispār skaita vieta, kur izlādēties kamerai.
Tātad bildē redzat mani, iekšzemes jūru un alu, kurā atkal var doties ar laivām, bet mēs nedevāmies, jo ajj, tak nauda.. pastaigājām par krastu, kur bija super interesanti, jo ...
šeit klints virsmā bija interesanti ūdens izveidojis rakstu kā asinsvadus. Ā, un es beidzot ceļojuma laikā paņēmu rokās karti, haha.
Tad vēl šeit bija...
Skaists tilts, kas atgādināja viaduktus, kurus man vēl šajā dzīvē jāapskata Eiropā.
Tad vēl...
Izskatās, kā mīkstas smiltiņas? Īstenībā galīgi nē, ciets kā siena, un ūdens plūsmas skaistas formas izveidojis. Kustini cik gribi to pārkari, tā kā sacementēta siena, apgūlos, nebija ērti.
Atkal - atrodi mani?!
Pirmā vieta, kur ceļojuma laikā sadzirdējām latviešus...sāka līt un tieši piebrauca autobuss uz kuru skrējām..
Tā nu mēs devāmies atpakaļ uz Viktoriju. Sāka kļūt tumšs tādeļ nekur vairs nebraucām, palikām Viktorijā. Izstaigājām pilsētu, sekojām baznīcas cilvēkiem, klausijāmies kā baznīcas saskaņotā melodijā zvanīja zvanus pa visu pilsētu, nocietinājumu, kas paver skaistu skatu virs visu salu.. sāka palikt pavisam tumšs un klīstot pa šaurajām ieliņām bija baisi, bet tai pat laikā sajūta itkā tu tur esi viens.
Pēc naksnīgās pastaigas pa Viktoriju devāmies uz prāmi un Msidu, apsvērām domu palikt Gozo pa nakti, bet beigās izlēmām- nekas - pārējo apskatīsim rīt jeb pēdējā mūsu dienā!
SEPTĪTĀ DIENA
Msida- prāmis - Ggantija
kas šajā vietā īpašs? ARHEOLOĢIJA!
Tātad devāmies uz neolīta laika tempļiem un muzeju, kur jau gan tikai pēdējā ceļojuma dienā iemācījos būt mazliet bezkaunīga un pie biļešu pirkšanas uzstājīgi apgalvoju faktu, ka esmu students ar domu- man vajag atlaidi, ko arī dabūju. Varbūt citreiz vajag uzstājīgāk jau no paša sākuma? Mācība! Jāizmanto tas statuss taču!
Šķiet, ka tempļi un muzejs man patika vairāk nekā manam līdzbraucējam, jo es varēju stāvēt pie katra stenda un cītīgi lasīt par agrākajiem cilvēkiem un to dzīves vidi un rīkiem. Man nereāli patika, varbūt manī ir mazs arheologs?
Bildē redzamas viņu celtas tā laika pilsētas sienas, kuras sadala vairākas istabas. Uz sienām iegravēti grafiti no citiem laikiem, dažādi rīki utt.
Jā,jā es zinu, ka man uz Grieķiju jāaizbrauc! Tas ir manā to do listā!
Tālāk devāmies uz Ta’ Kola Windmill jeb dzirnavām, kuras bija iekļautas cenā iepriekšējā biļetē.
Kur redzami citi laiki, cits dzīvesveids un vispār man nepārāk, toties draugam šis šķita interesantāk nekā neolīta laika lietas.
Pēc tam devāmies meklēt alas, kuras atradās kāda privātīpašuma pagrabā, pie kura apsardzē jeb pēc ziedojuma roku stiepa mums pretī veca kundzīte, kuras tēvs reiz velkot mājai ūdeni uzgāja šo apskates objektu alu kurā izveidojušies stalaktīti. Maziņi, bet tik un tā interesanti. gribējās tur līst iekšā, bet omīte skatījās un žodziņš priekšā eh.. netalu bija vēl viena vieta ar līdzīgām (lielākām) bet tur arī ieejas maksa un ... aj, mums tak pietika stalaktītu prieka.
Pēc pastaigas pa muzejiem un to apkārtni devāmies ieturēt lielākās un dārgākās pusdienas visa ceļojuma laikā. IESAKU - Kohinoor Indian & Mediterranean ēstuvi, kur mums ēst atkal pasniedza mazs puika, kura ģimenei acīmredzot pieder ēstuve.
Man atnesa pusi vistas, kartupeļus, salātus. Draugs apēda zupu, maizi, zobenzivi, kartupeļus un jā, mēs paņēmām līdzi, jo ak vai! Šķiet, ka mana porcija bija ap 17 eur. Man būtu pieticis ar frī.
Lija lietus, kājas bija mitras un bija auksti, bet paēdām, padzērām tēju un devāmies tālāk uz SALT PANS, jeb vietu, kur kolekcionē jūras ūdeni, ļauj tam iztvaikot un sāli, kas nogulsnējas savāc.
Interesanti, bet es par šādu veidu kā iegūt sāli pat nenojautu, bet pāris mēnešus vēlāk man universitātē stāstīja, ka Liepājas puse Ulmaņlaikos esot darīts kaut kas līdzīgs. Nu jau es zināju, kā tas strādā un kas tas ir.
Jāsaka, ka jau ātri satumsa, mēs uzrāpāmies stāvā nogāzē >45°(pa asfaltētu ceļu), nogājām līdz tuvākai pieturai, aizbraucām uz Viktoriju- prāmi- Msidu.
Pēdējā vakarā krāmējām mantas, domājām kā tikt uz lidmašīnu, kas izlidoja ap laikam 7 no rīta.
Beigās vienīgā izeja bija taksis, kas maksāja ~ 19 eur., jo ap 6 vēl neviens autobuss nekursē.
Taksists bija maksimāli foršs, teica, lai braucam uz Maltu dzīvot, viņiem vajag jauniešus, kas strādā.
Lidojums mājās nenormāli vilkās. es visu laiku dīdijos, interneta nebija un viss bija slikti, jo gribējās gulēt, bet nebija ērti lai gulētu. Sēdēju pie loga un sapratu, ka extra money tērēt sēdvietām pie loga nav vērts, jo tur sēdēt man pat bija bailīgi, skatījos uz to spārnu, kas vaļīgi kustējās un baidījos.
Pēc lidostas iekāpām autobusā, atbraucām līdz 13.janvāra ielai, lai iekāptu 5.tramvajā bija tāds sals, ka es nezināju, kā lai izdzīvo 15 minūtes gaidot tramvaju. Nogurums, aklimatizācija un sals, gribējās maigi sakot raudāt. Atbraucam mājās, kur vecāki mūs sagaidīja ar uzklātu galdu, steidzām stāstīt kā gāja, paēdām un aizmigām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru