Aizstāt ceļošanu ar dārzu ?

Čau, 

Šoreiz maza atkāpe no ceļošanas tēmas, jo tās intensitāte salīdzinot ar 2019. gadu ir būtiski samazinājusies. 

2020. gads ienāca ar savām korekcijām. Lai arī sākumā centos neceļošanu uz citām valstīm kompensēt ar izbraucieniem pa Latviju, tas manī neradīja tādu pašu piepildījumu, sajūsmu, interesi. Jo vairāk/ tuvāk sasniedzama vieta, jo mazāk pievilcīga? Nu, varbūt ne tik skarbi, bet uz to pusi...varbūt vienkārši tā - vienmēr jau varēs aizbraukt - sajūta. 

Savu enerģiju, laiku un naudu novirzīju citā virzienā, kas ir - dārzs.

Kā līdz tam nonācu? 

Pēc būtības dārza idejas kultivācija notika caur 2 atslēgas cilvēkiem. Tas bija manas mammas biedrs Dainis un Kaspara mamma Iveta. Dzīvojoties pa Rīgu aizvien biežāk attapos Lucavsalā, ciemojoties pie mammas un Daiņa dārzā. Sāku apgūt mazdārziņus un Dainis sarunās aizvien biežāk sāka pieminēt, ka dārzs viņam blakus ir pamests, ka iepriekšējais īpašnieks ir devies dzīvot ar ģimeni uz privātmāju Ogrē un pirms došanās prom ir viņam pieteicis, lai ņem dārzu sev, ko Dainim nevajadzēja (bet tas vēl bija ~gadu pirms manas biežās ciemošanās). Tā laikam ejot es aizvien biežāk sāku domāt par to, ka jā, kāpēc gan man arī nebūt turpat blakus mammai, iegūt savā pārziņā vietu, kur varu - darīt ko gribu, kā gribu. Ideja kļuva tik uzmācoša, ka vairs nespēju sēdēt mierā. Sākotnēji bija plānots dabūt dārziņu caur Daini, bet tā tas viss ievilkās, pavasaris pagāja, vasara tuvojās beigām...līdz visu ņēmu savās rokās un rīkojos. Dokumentus nokārtoju un oktobrī 180m2 dārzs bija mans. 

Baudot savu dāvanu mammai māmiņdienā 2020.gada maijs, Lucavsala.

Otrs atslēgas cilvēks bija Iveta, 2020.gadā aizgājusi no darba un universitātes neradu sev vietu, tādēļ salīdzinoši daudz braucu uz Viesīti pie Kaspara vecākiem dzīvoties viensētā. Ik pa laikam ciemojoties uzprasījos uz darbiem dārzā, kas rezultējās ar jaunām pieredzēm un tikai vairoja manu interesi visu ko jaunu iemācīties. Daudz jautāju, daudz diskutēju, daudz vēroju. Caur Ivetu dārzs izskatījās tik vilinošs. Jāpiebilst, ka Ivetai mājās ir daudzu gadu garumā apčubināts paraugdārzs, ar dažādām kolekcijām, eksperimentiem. Pēdējais eksperiments bija Japāņu dārzs - dārzs kurā ir arkas, augi ar "Japāna" nosaukumu tā nosaukumā, dažādi man nezināmi augi, celiņi un mākslīgi veidota upe ar laukakmeņu uzbērumu. Tā viņiem laukos top visādi sirdi sildošie projekti, kas man pilnībā lika izmanīt sajūtu par cilvēkiem laukos. Ja tu nedzer, nepavadi savas dienas burtiskā dīkstāvē un visu savu laiku, enerģiju un līdzekļus ieguldi savas vides labiekārtošanā un attīstībā, process un rezultāts ir vērā ņemams. 

Ivetas tomātu siltumnīcā ar Roncīti. Viesīte. 

Tā nu oktobrī man tika nopļauta zāle, izkrāmētas būdas, izmesta daļa liekā...uzarta lielā dobe.
Nāca ziema, kas bija jāpārdzīvo gaidās. Ziema dārzkopjiem ir plānošanas periods. Es zīmēju, googlēju, un mācījos, mācījos un mācījos... galvenokārt augus. Uztaisīju savu instagram kontu - Lucavsalas garden, piesekoju citiem dārzniekiem un augu mīļiem. Mēģināju saprast ko ar dārzu gribu pateikt soc. tīklos un ko man tas nozīmē reālajā dzīvē.  

Pavasaris 2021. gadā nāk lēni. Krietni par agru nopirku sēklas, kastītes (īpaši kad vēl veikali bija ciet, visu ko internetā spontāni pirkt ir un bija slikta doma) un krietni par daudz pārvērtēju savas spējas. Nopirku arī solārās lampiņas dārzam, jo dārzā nav elektrības. Aizvien gaidu to dienu, kad varēs siltos vasaras vakaros sēdēt smuldzīšu gaismā. 

Martā atgriežoties dārzā visu laiku pārņēma tāda - es šo nevaru sagremot sajūta. Likās, ka jo vairāk daru, jo vairāk kas ir jādara. Pirmais lielais darbs bija žoga uzlikšana un veco būdu nojaukšana. Lai arī no malas cilvēki teica, ka nevajag tērēties un lai atstājam būdas, tikai mazliet uzfrišinām, mani tas nepārliecināja tā rīkoties. Man bija plāns un gribēju TĀ. 

Tika uzlikts žogs, nojauktas abas būdas. Nu, dārzs bija viena liela izgāztuve. Nojaucot būdas, paārdijām kaimiņienes wc, jo tās siena bija klāt pie mūsējās, par ko man šķita, ka viņa nebija īpaši priecīga. Beigās uztaisīto caurumu aiztaisīja pati, jo uz mūsu "ātro" darbu nevarēja rēķināties.

Aprīlis ritēja uz priekšu, gandrīz katru silto dienu braucu uz dārzu un nesapratu ko un no kura gala, lai dara. 
Manā sarakstā bija ierakstītas lielās lietas - 

sataisīt vārtiņus;

uzcelt wc;

uzcelt nojumi;

sataisīt vagas;

sastādīt augus;

uztaisīt siltumnīcu;

Mazie darbi kā visu ravēt un veidot dārzu pēc mana plāna nevarēju, jo visās malās kaut kas mētājās. Bija sašķiroti dēļi no nojauktās būdas vienā vietā, milzīga miskaste ar būvgružiem citā, joprojām dārza vidū stāv bērnu nojumīte no iepriekšējiem īpašniekiem, kur mums stāv mantas, jo tā ir vienīgā vieta ar jumtu. Neko no tā pabīdīt nevar, jo tad tas traucēs, kam citam. Īsumā, viss nebija tā, kā gribēju un biju iztēlojusies. 

Loģiski, ka visi "uzbūvēt" uzdevumi man nav pa spēkam un uz to man nākas (aizvien) gaidīt uz Kaspara brīvdienām, bet kad ir brīvdienas, rodas problēmas ar materiālu sagādi un vispārēju loģistiku.

Aprīlī izdarītais bija gandrīz visas miskastes aizvākšana un dobju daļēja ierīkošana. Pa abiem tikām galā ar galveno dobi, kas bija aptuveni 7m x 2,7m. Tā jau liekas, kas tad tur ir tāds uzrakt dobi? Mhm, kad velēma ir 10cm biezi saaudzis zālājs ar visādu komplektāciju...man pagāja 3 nedēļas un beigās jau lūdzos pēc palīdzības, jo mugura sāpēja. Iesāku arī Tomātu dobi. Tā sokās raitāk, varbūt biežāk uz dārzu jāņem mūzika? Tā bija foršāk strādāt. Vēl ieplānoju zemeņu dobi un garšvielu dobi. Ah, līdz tām vēl jātiek, jo uz to atrašanās vietas vēl ir uzkrauta nojume.

Darbi sokas lēnāk nekā man gribētos. 

Tomēr tagad man dārzā ir iestādītas 3 upenes un 2 ķiršu kociņi. No superatvērtiem cilvēkiem facebook grupiņā dabūju audziņus par brīvu, kas jau iestādīti dārzā. 

Dārzs prasa daudz laika, naudas un spēka, šoreiz fiziskā, huh, pietiks man sevi mocīt ar to otru. Pavasaris izspēlē arī savus jociņus, tā kā pirms manis dārzā bija saimniekojuši arī citi, uzrokot zemi no tās "nāca" ārā visādi brīnumi. Protams, ikdienā ir pašsaprotami, ka piegružot ir slikti, visas zināšanas par atkritumiem utt., bet tad kad tas kļūst tik personīgi, ka nākas lasīt stiklus ārā no zāliena, plastmasu no velēnas to kratot, raut virves, un visu ko citu, pārņem reālas dusmas. Dusmas par to - kā tā var, iebāžot zemē tas nepazūd - c'mon. Tā nav necieņa pret nākotni jeb mani, kā nākošo ienācēju, bet gan zemi kā tādu. Tāpat arī dāzā nevien lien ārā gruži no augsnes, bet arī augi. Tāda skaistā rindiņā, kur pēc mana plāna bija domāta taciņa ir izauguši brangi rabarberi (veseli 5) un tur, kur gribēju nojumi, man izspraucās lupīnas. Pa visu dārzu roku āra zilsniedzītes (sīpolpuķes) un tulpītes. Jebkurā gadījumā nekas nenotiek kā plānots un, iespējams, tas ir pat labi, jo nekas tak nav iekalts akmenī un to man sev jāatgādina biežāk. 

Dārzs man nozīmē arī darbu ar sevi. Pēdējā laikā esmu kļuvusi vai arī vienmēr tāda esmu bijusi..nezinu... nepacietīga. Uhh, kādu pacietību viss šis man prasa!!! Simtiem reižu gribas visu sūtīt 5 mājas tālāk, un dažreiz tāds niķītis un besis uznāk, bet salīdzinot ar citām situācijām, saistībā ar dārzu tas ļoti ātri pāriet, jo dārzu uztveru kā savu. Vietu, kas "daļēji" pieder man, tas ir mans izpausmes veids, mans darbs un mana pasaule.

Mazdārziņš manī kopumā ir radījis arī citas pārdomas. Ziemā kad tika dedzinātas vairākas būdiņas mani pārņēma divas sajūtas - viena, ka tā ir nenormāla netaisnība. Pārņēma dusmas par to, ka cilvēkus mēģina pārliecināt par to, ka dārziņi ir miskaste, ka tos nevienam nevajag, tā ir pamesta vieta, kur dzīvo bomži, klaiņo zvēri, ir neapsaimniekoti ceļi. Daļa patiesības tur ir. Otrkārt neviens nerunā par to, cik dārziņi ir forši. Cik daudz jaunās ģimenes katru gadu tur ienāk, kā notiek paaudžu maiņa, kā nomainās pat etniskais sastāvs, kad no дача, tas mainās par Eiropeisku kopienas jeb komūnas vietu. Cilvēki ir gatavi ieguldīt naudu jaunos žogos, celt jaunas būdas un dzīvoties pa dārziņu, kas ir pašā Rīgas centrā. Tai pat laikā ir cilvēki, kas nesaimnieko savos dārzos, bet ir tiem pieķērušies it kā tos saglabā - nebaltām dienām. Nav jau brīnums kāpēc. Man mans dārziņš izmaksā 2 eur gadā un atkritumu apsaimniekošana 14 eur ( daži par to ir sašutuši, bet es būtu gatava maksāt kaut vai katru mēnesi, lai tikai viss tiek turēts tīrs un kārtīgs). Lielas cerības lieku uz to, ka iespējams mazdārziņi nonāks Īpašumu departamenta uzraudzībā, un klīstot baumas, ka tad varēšot dārzus nomāt uz 5 gadiem, bet ka tad paliek ar tiem tukšumiem? Vai kāds ies un veiks lauka darbus, inventarizāciju. Pastaigājot par dārziņiem tur ir tāds DO IT YOURSELF, ka bieži man pat nones jumtu, tas ko cilvēki ir sabūvējuši un uzskata par derīgu. Kā to novērtēt? Kas vienam skaists, otram ...

Nodedzināts dārziņš Lucavsalā

Vai kāds ies un ar pirkstu vilks pa dārziņu shēmu un teiks - tā, šeit nekas nav darīts, zāle nav nopļauta, šim ņemam nost vai sodām? Es nezinu, bet gribu redzēt kā tas notiks. Man pašai blakus ir pamests dārziņš, kur nesaimnieko kāda sieviete, kurai dārzs ir Bolderājā. Viņa to dārzu tur kā - ja nu Bolderājas dārzus likvidēs, tad man būs te...bet vai tas ir godīgi? Nē, bet vai tās ir viņas tiesības, laikam jau ir. Bet vai ar tikai maksāšanu pietiek ? Man nē, bet izpilddirekcijai pietika.

Dažreiz pieķēru sevi pie tā, ka attālinos no savas naivās idejas par mazdārziņu, un pakļāvos vispārvaldošajai idejai par iepriekšminēto dārza tēlu, bet nē, sapurinos un spītīgi turpinu savu ideju - ka dārzs ir skaisti, un skaisti arī Lucavsalā ne tikai privātmājas pagalmā. 

Šobrīd visu sevi ielieku dārzā, lai pēc laika, kad atkal varēs ceļot, kad pievērsīšos arī citām jomām savā ikdienā, tad man būs manis radīta vide, kur būt, darboties, atpūsties, aicināt draugus, sauļoties un citādi forši pavadīt laiku Pilsētas centrā.

Bet tagad laiks apskatīt kā aug manas puķītes uz palodzes...

čau. 

 

Baukt pa Latviju - Rundāle un Bauska.

Čau. 

Kādu laiku sekos stāsti par braukšanu pa Latviju. 

Šoreiz Rundāles pils un Bauskas stāsts. 

Ceļamies - veļamies 9.00. 

Taisām līdzi grozu piknikam.

Līdzi būs čipsu salāti ( kāposts, ola, majonēze, čipsi). 

Zvans telefonā un Kaspara vecāki klāt, un dodamies tālāk ar auto. 

Iebraucām Pārdaugavā veikalā vēl pēc ēdiena un dzēriena un dodamies uz Rundāli. 

Rundāles stāvlaukumā viens pie otra auto ar Lietuvas numura zīmēm,vēl pa kādam Igaunijas nr., bet Latvijas numuru vismazāk. Pa kādam Vācijas treilerim ar uzrodas. 

Biļete vienotā (dārzs + pils) man 10 eur., Kasparam 13 eur. Diskriminācija, zinu, bet ja nopietni, jāizmanto sava studenta apliecība, kamēr iespējams. 

 

Izstaigājām dārzu, izstaigājām pili un paēdām. Kopā tas mums aizņēma ~3h. 

Piezīmes par šo vietu - maz apmeklētāju, samērā lēts ēdiens uz vietas, bet var ņemt dārzā savu groziņu, nevar dronu, var suņukus. 

Noteikti pašu pili ir vērts reizi apmeklēt, bet bez gida manī neatstāja lielu iespaidu, tā kā neesmu liels vēstures zinātājs par Bīronu dinastiju un to lomu Kurzemes hercogistē. 

Visvairāk atmiņā paliks griesti, tualetes un doma par to, ka tie cilvēki attēlotie gleznās nemaz tik skaisti nebija, vai arī tā portretēšanas maniere man nepatīk. Ļoti patika dārza arkas ar vīnogulājiem, tā noteikti ir ideja, ko katram paņemt uz savu dārzu. 

P.S. Pils fasādi šobrīd rekonstruē, tā ka pašas pils skaistus attēlus šobrīd nedabūt! 

Dodamies uz Bausku. 

Dodamies uz Bauskas pili, nosmējam, ka braucot uz to izskatās, ka tai tornis šķībs. 

Tā kā ir ap 17.00 muzejā neejam (neviens arī negrib) 

 

 

Pils savulaik celta stratēģiskā vietā starp Mūsu un Mēmeli

Tālāk mūsu ceļi šķiras, vecāki dodas mājup, bet mēs apgaitā pa Bausku. 

Bauskā skaisti. Īpaši man kā koka arhitektūras mīļotājam, tikai mazliet arī skumji, nav tā kā Kuldīgā, kur norit dažādi projekti sadarbībā ar pašvaldību, kur ēkas tiek mērķtiecīgi atjaunotas, te var redzet, ka te kā kurai mājai paveicas ar īpašnieku. 

Centrālā iela, pa kuru trauc cauri tālbraucēji ar saviem "smagajiem" auto tieši cauri pilsētas vēsturiskajai daļas, kas manī arī izraisa vairāk - cik žēl, ka tā, bet tas viss pilsētas plānošanā, kā vienmēr. 

Ir pēcpusdiena, kājas jau sāp, bet man ir jāapiet vēl pa kādam riņķim pa pilsētas vēsturisko daļu. Daļā kūsā dzīvība, bet daļa atstāta nebūtībā, apjozta ar tīklu, daļu rotā uzrakts - pārdod. 

Man tikai joprojām gribas, kaut neceltu tās šikās privātmājas upju krastos, bet pieņemtu izaicinājumu modernzēt un atjaunot večiņas, jo tie slēgu logi, skaistās durvis un vecie darinātie rokturi ir vērtība. 

 

Novērojumi - pilsētā sastapti vairāki romi, cik dzirdēts vismaz bērni laukumiņā runājās latviski, pilsētā ir velosipēdu ceļš, salīdzinoši daudz lielo veikalu (Maxima, Rimi u.c.), iedzīvotāji velosipēdus neslēdz, noskaņa kā laukos. 

Apstaigājām Rīgas ielas apkārtni. Skaisti. 

Brauciet un staigājaties pa Bausku, tikai ņemat vērā, ka daudz kas var būt ciet pēc 17.00. 

Apgājām riņķi un nonācām līdz diezgan moderna paskata autoostai. Kase slēgta, tualete pa maksu, eju uz Circle K uz wc, jo uz durvīm tā rakstīts (kur vēl redzēts, ka norāda kur tuvākā wc bez maksas?). 

Biļete Bauska - Rīga (19:17) maksā 3,15eur./pers. 

Foršā Nordeka ir klāt, cilvēku autobusā nav daudz. Daži izkāpj ciemos pa ceļam, daži iekāpj. Internets pa brīvu, mūzika ausīs un Zemgales līdzenumi fonā. 

Labības lauki gan tādi bēdīgi, lietus un vēja iespaidā daļa lauka "guļ".  

Sasniedzam Baložu pagriezienu un sāk gāzt lietus. Kāpjam ārā autoostā, ejam ar kājām mājās, priecājos par sauli un lietu, varavīksni neredzu. 

Es un mans divritenis pašizolācijā

Tagad, kad darbs un mācības notiek no mājām, nav nekur jādodas, bet gribas doties. Mans ikdienas riteņbraukšanas kompanjons ir devies šo laiku pārlaist laukos, kur ir daudz vairāk darbu un kustības, bet es paliku Rīgā. Velosipēds man uzradās laikā kad sāku studēt ģeogrāfiju Latvijas universitātē un līdz šodienai tas ir mans transportlīdzeklis pēc staigāšanas un pirms braukšanas ar sabiedrisko transportu.

Pašizolācijas laikā manai 10 gadus jaunākai māsīcai, kas dzīvo ielu tālāk no manis tika iegādāts velosipēds un mēs aizsākām gandrīz katras dienas braucienu sēriju.

Pēdējo 4 gadu laikā Rīgu daudz personīgāk un detalizētāk esmu iepazinusi tieši dēļ velosipēda ienākšanas manā ikdienā, lai gan Rīgā dzīvoju visu dzīvi.

 Esmu teorētisko karti pārvērtusi daudz plašākā mentālajā kartē. To, ko esmu iemācījusies savos 20+  gribu padot tālāk māsīcai. Tā mēs sākām. Katru dienu pēc viņas virtuālajām stundām skolā un manas maģistra rakstīšanas dodamies ielās ap 13.00.

Līdz šim esmu viņai parādījusi daudzās promenādes, salas, tiltus, vairākus Rīgas parkus un velo ceļus. Esam iemācījušās, cik kaitinošas ir apmales un vietas, kur neviens neiet, bet tur nav nedz velo ceļa, nedz loģiskas infrastruktūras. Esam arī apzinājušas vietas, kur pat šobrīd – ir visi!

Braucot pa pilsētu rādu viņai vēsturiskas ēkas, stāstu interesantus stāstus, dažreiz faktus. Kontrastam vienmēr pieķeru klāt jaunos projektus, cenas,  utopiskas idejas un dažādas problemātikas. Tā kā pati daudz mīlu analizēt pilsētu, tad šo perspektīvu pasniedzu viņai. Vienu dienu viņa man saka – tu gan esi acīga.

Iepriekš kā māsīcas mēs tikāmies, lai aizbrauktu uz kādu lielveikalu, aizietu uz ezīti miglā vai kur citur, tad tagad mēs to visu izlaižam. Tagad mēs dienā braucam un mainām apkaimes, mācamies ielas, trenējam savu reakciju un uzmanību. Līdz šim esam nosauļojušas vaigus un degunus, esam līdušas pa vietām, kas zināmas iespējams tikai retajam, kur ir tikai gājēju iemītas taciņas, pamestas teritorijas vai sliedes,  lasījušas augus istabu dekoriem un galvenais bijušas kustībā.

Tā vietā lai sēdētu telefonos vai pie datora, ko tāpat pirms brauciena darām, ejam mīties, iepazīstam pilsētu, kurā dzīvojam un mācu māsīcai, ka ar velosipēdu var būt interesanti un droši. Vienu dienu pat apmaldījāmies kaut kur starp Ķengaragu un Pļavniekiem, bet speciāli izaicinot sevi, neskatoties Google Maps ir interesanti testēt savu iekšējo kompasu. Man šī pieredze noteikti paliks atmiņā daudz spilgtāk nekā citas, jo tā sanāk iepazīties daudz tuvāk, smieties daudz biežāk!

Svētā Jēkaba ceļš. 17.07. - 24.07.2019

Čau, 
Nolēmu uzrakstīt apkopojumu par savu pieredzi ejot Svētā Jēkaba ceļu. Sākšu ar to, ka par šī ceļa noiešanu sapņoju jau šķiet 5 gadus atpakaļ, kad pirmo reizi par to uzzināju. Godīgi sakot, pat neatceros kā un kur par to uzzināju. Viens liels gribas vilnis mani piemeklēja pabeidzot vidusskolu, kad jutos kā izmesta no laivas, pēc 12. gadu mācīšanās vienā skolā, uzaugot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un telpām. Toreiz daudz lasīju par šo ceļu, bet tā arī neaizdevos. Turpmāk šo ideju biju atstājusi pagātnē. 
To atkal pacēlu augšā, kad izdzirdēju, ka kursabiedre arī vēlas tajā doties. Jautāju savam kursabiedram, lai viņš dodas ar mani, nodomājām, ka to paveikt varētu būt iespējams ar velosipēdiem. Tā arī neaizbraucām...

2019. gads salīdzinot ar citiem ir bijis ceļojumiem bagāts, nokļuvu Čehijā, tad Islandē. Jūlija beigās tika plānots drauga ģimenes brauciens uz Lietuvu. 

Jūnijā pēc izmocīta kārtēja semestra universitātē facebook.com man atnāca vēstule no vidusskolas spāņu valodas skolotāja ar aicinājumu doties uz Spāniju. Uz ko, protams, uzreiz piekritu. Ceļojums izmaksāja 275 eur. uz 7 dienām (ceļš un dzīvošana un ēšana*). 

Lai pārgājiens notiktu bija jāiemaksā iepriekšminētā summa, ko nedarīju līdz pēdējam brīdim, jo ar mani ir tā - mirklī, kad man izsaka piedāvājumu visdrīzāk teikšu jā, bet tad sākšu visu no a-z pārdomāt, kā rezultātā visdrīzāk atteikšos. Līdzīgi notika šoreiz, pagāja 2 nedēļas un sāku šaubīties, vai man to vajag, vai tiešām nauda ir to vērta, varbūt pa to varu izdomāt ko citu, kā arī man praktiski nav piemērota apģērba pārgājienam, kas ir papildus izdevumi. Īsti neviens no maniem tuviniekiem nebija nedz sajūsmā, nedz īsti pret to, ka dodos, visi ieturēja ļoti neitrālu pozīciju, kas bieži mani kaitina. 

Tā nu vienu dienu jūlija sākumā man atnāca sms par to, ka man jāatsūta nauda, citādi ceļojums nenotiks. Pārsūtīju naudu un atpakaļceļa nebija. Tad sākās mans overthinking next level. Skatījos laika ziņas un Spānijā ir >+40°C, bet Galīsijas novadā (reģionā) pārsvarā ir lietains laiks. Tie, kas mani pazīst zina, ka nekas mani tā nebiedē, kā aukstums un slapjums, tās ir manas bailes braucot jebkur jebkad, jo kā Madara samirkst un ir aukstumā tā klāt ir iesnas ar 37°C neciešamo ķermeņa temperatūru. Tāpat mēnesi iepriekš biju 30 km pārgājienā Liepājas pusē, dabūju 3 ūdenstulznas, kuras joprojām nebija kārtīgi sadzijušas, tās arī negribējās atkal "uzražot".Visādus BET  izdomāju gaidot to dienu. Tā sastresojos pirms katra brauciena, baidoties kaut ko nepaņemt, paņemot daudz par daudz, un dienas pirms brauciena uzsitu sev temperatūru, nu tā - profilaksei, kā parasti. Chill out Madar' - bet es nemāku. 

Protams, dienas pirms brauciena skraidīju pa veikaliem domājot, ka man ir jānopērk kaut kas pārgājienam,. Pirms pārgājiena biju sapulcē, kur mums iedeva lapu ar plānu un 

IETEICAMO - 

rieksti, šokolādes, žāvēti augļi, ko grauzt pa ceļam, enerģijai;

paņemt līdzi tabletes Isostar, ko jauc ar ūdeni, kas dod enerģiju;

sākt staigāt pirms ceļojuma;

laika apstākļiem piemēroti apavi (sandeles), botas kas nelaiž cauri ūdeni (goretex);

pārgājiena zeķes (sintētiskas), kas ātri žūst, neļauj kājai sasvīst;

krekli, jakas (īpaši, kas nelaiž cauri ūdeni, ja lietus; elpojošs lai nesvīstu);

bikses (ne džinsa, ne kokvilnas, lai ātri žūst); 

saulesbriles;

mugursoma;

mikrošķiedras dvielis;

cepure;

nūjas, ja gribas un ja ir saliekamas (jo lidojām);

plāksteri.

No tā visa tas, ko es nopirku bija - 

Laima šokolāde magone,

Riekstu maisījums (Rimi),

 Isostar (0,99 eur Rimi 25ml viena deva), 

Sandeles (22 eur. Sportsdirect), 

Botas ikdienas (39 eur. ZeroSportOutlet),

Pārgājiena zeķes (2 pāri 12 eur. Sportsdirect),

 Garais džemperis (20 eur Outlet Domina),

Sporta krūšturis (25 eur. Sportsdirect),

Šorti (20 eur. Sportsdirect),

Saulesbrilles (~15 eur. ALDO),

cepure (nezinu, oma random nopirka gan jau tirgū), 

plāksteri 7,99 eur. (compeed tulznu plāksteri) + 1,99 eur. (ādu mīkstinošie plāksteri) sauļošanās krēms spf50  5,39 eur. 

Gerimax enerģijas tabletes 5,75 eur. 

Ūdens pudele (6,49 cenuklubs.lv Alfā) 

Higiēnas preces 

= aptuveni +/- 190 eur. 

 Kas no tā visa noderēja? Laimas šokolādi nēsāju katru dienu somā, pēdējā dienā to uzdāvināju vienai meitenei no Barselonas. Riekstus apēdu, jo vajadzēja, nevis gribējās, Isostar šķidrumu atvedu mājās, Sandeles vilku katru dienu, pārgājiena zeķes vilku katru dienu (vakaros mazgāju),

ikdienas botas vilku tikai pilsētās, jo novēroju, ka no sandelēm man nav nevienas tulznas, bet pārējām gājējām ejot ar botām bija.

Garo sporta džemperi vilku izejot no rītiem, kad vēsāks, šortus vilku katru dienu, saulesbrilles uzvilku dažreiz, cepuri uzvilku dažreiz. 

Parastos plāksterus liku pirmās dienas ar domu lai nenoberž, bet pēc 3. dienas vairs neliku jo domāju, ka tērēju tos bezjēdzīgi, ja noberzīs tad būs jāpērk jauni, jo vairs nebūs. Nevienu no nopirktajām paciņām tā arī neatvēru. Sauļošanās krēmu uzliku vienreiz, īpaši nenosauļojos tāpat. 

Ūdens pudele varēja arī nebūt.

Higiēnas preces bija vajadzīgas. :)
Telefonā ieliku kameras atmiņu, lai vairāk vietas, jo fotoaparāts palika mājās. Atbraucu mājās ar 807 attēliem no kuriem dažus redzēsiet te. 

17.07 cēlos agri jau 4 no rīta, lai dotos uz lidostu, lidostā ierados pirmā no visiem, pagāja stunda, aizvien vairāki no ceļabiedriem pievienojās, bet pasniedzēja aizgulējās, saņēmām biļetes pie kasēm un devāmies cauri drošības vārtiem, pie iekāpšanas lidmašīnā mums pievienojās arī Himena. 6.30 - 7.30 Lidojums Rīga - Frankfurte, Lidmašīna pustukša, varu savā rindā izsēsties pa visam 3 sēdvietām. 

Lufhansā todien bija notikusi kāda kļūme ar ēdiena piegādi, kas bija aizkavējusies, tādēļ lidojot uz Frankfurti mums iedeva tikai šokolādes batoniņus pusdienās, bet nākošajā savienotajā lidojumā uz Madridi (9.35.- 12.05) saņēmām garšīgas pusdienas, kas iekļautas lidmašīnas biļetē (pirmo reizi ēdu lidmašīnā silto ēdienu) 

Izkāpjot Madrides lidostā satikām otru ceļotāju grupiņu - lietuvietes, kas arī piedalījās ar mums šajā projektā. Atklāšu, ka projekts tika veidots caur draudzi, kurā ir mana spāņu valodas skolotāja, bet mēs visas latvju meitenes, kas devāmies bijām katra ar savu ideju par braucienu un tikai viena no mums bija kristiete un devās "svētceļojumā". 

Satiekot lietuvietes, viņas visas bija apkrāvušās ar ceļojuma mugursomām, bet mēs izmantojām pakalpojumu, kur mūsu mantas tika pārvestas no viesnīcas uz viesnīcu. Tādēļ man bija koferis, un ikdienā plecos parasta mugursoma. 

Daudzos forumos par Jēkaba ceļu diskutē, ka tā nav īstā svētceļojuma pieredze, kad nestiep smagu somu, es tomēr biju pateicīga par šo iespēju. 

Izejot no lidostas iegājām nenormālā +40°C karstumā. Pie lidostas jau gaidīja busiņš, kas no Madrides mūs veda uz Sarria mazpilsētu. 

Busiņu vadīja sieviete, kas mūs pa šoseju veda tādā ātrumā, ka brīžiem bija baisi. Pusceļā apstājāmies kādā šosejas malā esošā bistro, paēdām, izejot ārā joprojām nenormāls karstums, bet tā kā todien izlidojām no aukstās un lietainās Rīgas, karstums bija tieši laikā. 

Pēcpusdiena ieradāmies Sarria ciemā, iekārtojāmies viesnīcā, kur mums īpaši uzsvēra, ka ēkā ir ļoti laba dzirdamība, lai esam klusas. Mums visu ceļojumu bija nodrošināts līdzņemšanas ēdiens. Gandrīz visur bija tuncis. Meitenēm, kurām negaršoja tuncis šī bija grūta nedēļa. Man bija vienalga, bet ēdiens bija auksts, dažās mājvietās bija iespēja uzsildīt, dažās ne, bet mēs kopā bijām aptuveni 7 latvietes un mazliet vairāk lietuvietes...zem 20 sievietes. Varat iedomāties kā tas bija katru ēdienreizi sildīt mikroviļņu krāsnī. 

Pēc paēšanas devāmies uz veikalu pēc uzkodām un, tad devos apskatīt pilsētiņu. Daži svētceļnieki, daudz hosteļi, spāņu valoda un miers. 

Sarria pilsētiņa ir pēdejā no kuras drīkst oficiāli sākt svētceļojumu. Oficiāli tie ir 114 km līdz Santjago de Kompostela.

Ceļojuma beigās mans telefons bija piefiksējis gandrīz 200 km, bet tas tādēļ, ka katru vakaru pēc nokļūšanas katrā ciemā, nevarēju iet gulēt kā citi, bet man vajadzēja apstaigāt katru pilsētu, jo kad vēl būšu Spānijā? 

Mūsdienās ir grūti apmaldīties, jo kabatā telefons ar Tele2 6gb internetu, visur zīmes, un cilvēku plūsma, kurai sekot. Šajā stāstiņā pieminēšu dažas lietas, kas palikušas atmiņā, jo visu vairs neatceros. 

Pirmajā dienā gājām gar vairākām lauksaimniecības zemēm, ciemiem, mežiem, kur ceļa malās mētājās lielie čiekuri, kas manai acij pirmo reizi tāpēc jāatrod visskaistākais un jāņem ceļā līdzi. Tā arī bija.

  Šis čiekurdraugs man atceļoja līdzi arī uz mājām un krāj putekļus uz plaukta. Šādi ir foršākie suvenīri. 

Ceļš nebija ļoti paugurains, tikai vietām. No rītiem slapjš, jo gājām cauri miglām, bet dienas vidū centāmies jau būt galamērķos, jo.. karstums un svelme. 

Ik pa laikam kāda baznīca ar kapličām, mazi ciemi, viensētas un pa kādam dzīvnieciņam un putniņam. Kā jau laukos pienākas!

Sarria - Portomarin (~22 km) [bildei ilustratīva nozīme, nepiefiksēju kādu tieši ceļu veicām, pa kurām takām] Palikām "Albergue Manuel", kas pēc iepriekšējās naktsmītnes šķita paradīze, ar atsevišķām dušām utt. Portomarin ļoti  skaista maza paradīze Minho upes krastā. 

Portomarin ir skaista pilsētiņa, kas uzcelta paugurā, un tādas ir manas mīļākās pilsētas, kur jākāpelē pa reljefu. Nogaršojām vietējo govju piena saldējumu, apmeklējām koncertu baznīcā un apstaigājām šurpu turpu mazās ieliņas, kamēr spēki ļāva. 

Kā jau man patīk, tad arī šeit atradu savu mīļo ielu mākslu. 

Portomarin - Palas de Rei ~26km 

Pa ceļam skaiti ar vīteņaugiem apauguši koku stumbri, atkal migla, meži, lieli gliemeži, eikaliptu mežu plantācijas (tolaik es nezināju, kas tas ir, eikalipta izskatu iemācījos tikai Madeirā) 

Palas de Rei pilsēta ievērojami lielāka, tai cauri iet liela šoseja. Kad ieradāmies ārā bija tik neizturami karsts, ka bija jāuzgaida iekšā. Visas devās uz baznīcu, bet es izdomāju atkal paklīst pa pilsētu. Vistas māju pagalmos, dilles kā nezāle, skaļš, karsts, ūdens krāns, kas nestrādā, visur gliemežvāka simbols, suvenīru veikali, kuros visur viens un tas pats. Todien man sāka sāpēt ceļgali, ziedes bija jāsāk smērēt virsū. Naktsmītnē visstulbākais kas varēja būt bija vannas istabā gaisma uz sensora. Itkā jau laba doma, ja gribas taupīt elektrību, bet super stulbi, ka ieejot dušas kabīnē tev visu laiku no tās jāiziet lai būtu gaisma, tas pats sēžot uz poda. Foršs balkons, tālumā kalni ar vēja ģenerātoriem..

Palas de Rei - Arzua ~29 km

Pa ceļam mūķenes, mazi ciemi, Melide pilsēta, kurā paēdām astoņkāji, šeit nākošo ceļa posmu bija iespēja braukt ar autobusu, ko gribēju darīt, jo man sāka ļoti sāpēt kājas, bet beigās nobijos, ka neizkāpšu pareizi. Melidā nometu telefonu un iešķaidīju telefona ekrānu, pirmo reizi man bija vienalga, bet arī pirmo reizi sadauzīju ekrānu... nevarēju saprast, kāpēc man ir tik ļoti vienalga. 

Vīnogulāji, kas izmantoti kā jumtiņš. Ļoti oriģināli un skaisti.

Atkal eikalipta meži jeb plantācijas.  

Te bildēs bija redzams kā priecājos, jo domāju, ka esam galā, bet bija vēl tālu, un grūti. 

Pa ceļam pie katras trešās ēkas arī šādas jocīgas mājiņas. Uzjautājām vietējiem, izrādās agrāk tās bija kaltētavas. Mēģinājām kavēt sev laiku stāstot stāstus, kam jāatmin turpinājums, mīklas. 

Mācījāmies spāņu valodu. 

Pa ceļam izdomājām ieturēt mazu pauzīti un iebrist upītē, atsvaidzināt kājas.

Arzua pilsētiņa arī skaista, apstaigāju stundas laikā, šķita, ka vairs nevaru paiet, bet bija jāapiet aplis pa pilsētu kaut vai šķita, ka viss ir slikti. 

Todien mazie dzīves prieki, vakariņās saldajā ēdām saldējumu. Par nākošo dienu jau bija skaidrs - es vairs negribu, man sāp. 

Arzua - O Pedrouzo ~19 km 

Šo posmu mēs gājām super ātri, jo tas bija salīdzinoši īss, tā lai varam ilgāk atpūsties. 

Palikām vietā ar nosaukumu Albergue O Burgo, kā jau katru dienu stāvējām rindā uz dušām, pēc tam daļa aizgāja gulēt, bet es tāds gauss dienas gulētājs šoreiz vēl negāju staigāt pa ciemu, bet izgāju jaukajā pagalmā, kur voljērā bija suncis un apgūlos zem palmas, kas auga dārzā. 

Visas pamodās un devāmies apskatīt ciemu, kas atrodas šosejas malā. 

Iegājām uzēst saldējumu un tad uz dievkalpojumu, šoreiz es ar aizgāju.

Baznīcā dievkalpojums, protams, spāniski, mums visu skolotāja klusītēm čukstot tulkoja, kas uzvilka blakus sēdošos. Te nofočēju mazu asprātību. Izskatās, ka tie džeki no rīta piecēlušies visi vienā gultā, un viņu reakcijas ir šādas - 

mazie grēcinieki, haha.

Baznīca pilna, cilvēki no visas pasaules. Šis pēdējais pieturas punkts pirms galamērķa.

O Pedrouzo - Santjago de Kompostela ~20 km

Izvēlejos šo posmu iet viena, atrāvos no savām ceļabiedrēm un gāju kādas 15 min. viņām priekšā. 

Ceļa posmus, kurā aizvien vairāk un vairāk cilvēku sāka nākt kopā no dažādām takām. Sākumā gāju ļoti ātri, līdz nonācu līdz Gozo kalnam jeb piemineklim. Tur satiku lietuviešu grupu. No kalna varēja redzēt mūsu galamērķi - pilsētu Santjago de Kompostela. 

Aizvien vairāk privātmāju, aizvien mazāk dabas. 

Fiziski mokošākā ceļa daļa. Man tā sāpēja gurni, ka sakostiem zobiem gāju. Jo tuvāk pilsētai, jo sliktāk. Ieejot pilsētā man tā lauza kaulus, ka apsēdos un knapi turējos, lai neraudātu. Vēlāk lasīju forumos, ka daudziem tā esot. Apziņa spēlē spēles, jo saproti, ka tas ir beidzies. Ja būtu vēl jāiet, tad itkā nesāpētu. Ir tā vai nav, es nezinu, tikai varu izstāstīt, ka paugurainajā pilsētā knapi tiku līdz viesnīcai. 

 

 

Nonākot viesnīcā sabruku. Nebija spēka pat ieiet dušā, tādēļ pieteicos iet pēdējā. 

Pēc dušas izdomāju iet apgaitā pa pilsētu, bet nav tā, ka mazs ciemats. Pilsēta liela. Aizgāju līdz slavenajai baznīcai. Tajā rekonstrukcija, pieejamas dažas telpas. Atgriezos atpakaļ viesnīcā, paēdām un devāmies kopā uz vecās pilsētas daļu. Pārejās meitenes gribēja iet pa suvenīru veikaliem, mani tas īsti neinteresēja, izdomāju doties apgaitā atkal pati. Mazliet apmaldījos, ielīdu kādā pagalmā, kur automātiskas durvis, kas mani ieslēdza. Sabijos. Toties redzēju skaistu saulrietu. Tiku ārā brīdī kad kāda mašīna brauca iekšā. 

Pašā vakarā pilsētas centrā bija koncerts, kur uzstājās grupa no Losandželosas - The main Squeeze.

Pilsēta  skaista, īpaši patiks tiem, kam patīk vēsturiskā arhitektūra, interesanti skatlogi, mazajās ieliņās piedāvā visu ko nogaršot. Mēģina arī visu ko iesmērēt. Noteikti jāapēd saldējums, jo tas ir ļoti garšīgs. 

Pedējā  diena - atvadas no lietuvietēm (nav tā, ka ļoti ar viņām runājām, bet ceļu kopā gājām). Viņas devās uz piekrasti, bet mēs agri no rīta lidojām uz Madridi. 

Santjago de Kompostela - Madride 

Lidojām ar ryanair, jo sanāca lētāk kā ar autobusu vai vilcienu.

Iekšējie lidojumi ir zemāki nekā starptautiskie, kas nozīmēja ļoti daudz gaisa bedres. 

Man reāli šķita, ka ir pienākusi mana pēdējā stundiņa. Šķiet, ka lidojums neilga 1h, bet likās kā mūžība. 

Lidmašīna kratās, sēžu pašā aizmugurē, blakus resns vecis, esmu iekrampējusies sēdeklī un lūdzu visus svētos, lai tā lidmašīna nekrīt. Uzgriežu uz visskaļāko tās 3 dziesmas, kas telefonā ir, un laižu  uz riņķi, bet tāpat var dzirdēt, kā lidmašīna grab. 

Nodomāju, ka vairs nekad negribu lidot, bet mājās jau būs jātiek. 

Madridē mantas atstājām projekta veidotāju ofisā un devāmies skatīt pilsētu. 

Madrides brokastīs vīlos. Dārgi, un nu.. Pārsteidza, ka kafejnīcā bija 3 dažādas cenas, cena pie bāra, iekšā kafejnīcā un uz terases jeb ielas. Protams, ēdam ārā un visdārgāk. Tad beigās mums visu saskaitīja nepareizi un .. kopumā slikts dienas sākuma Madridē.. 

Madridē bija neizturami karsts. Apskatījām Madrides Karalisko pili, Operu, Teātri, vairākas baznīcas un laukumus, tāpat arī centrālo parku. Iepirkšanās iela bija briesmīga un man sabojāja visu Madrides pieredzi. Uz ielām melnādainie staipa brendu smaržas, somiņas utt. viņus ķersta policija, tāpēc tie uz palaga visu izklāj, kā redz policiju ātri visus galus kopā sasien un skrien prom. 

Ielas netīras ar tik daudz "cilvēkiem kartona kastēs", pat mazs zaļš skvēriņš, tiek izmantots kā telšu pilsētiņa.

 

Vakarā apmācās un sākās pērkona negaiss, jo pa dienu pilsētas centrā bija ap +45°C, šeit es pirmo reizi novērtēju koku esamību, kas tiešām veido mikroklimatu kur paslēpties no svelmes. Var arī ieiet veikalos, bet tur bija ap 20°C un staigājot iekšā ārā pa iepirkšanās ielu, saķēru iesnas. Ļoti nepatīkami tūristiskajās vietās ir arī tas, ka ja ēd terasē tev nāk klāt bezpajumtnieki un diedelē, un nevis tā nevainīgi kā pie mums, bet ļoti uzbāzīgi, kas sabojā visu ēšanu. 

Palikām vienreizējā dzīvoklī - http://www.booking.com/Share-ZQAsTt ļoti gaumīgs, liels un pašā centrā. 

Pēdējā dienā Madridē, aizgāju vēlreiz uz galveno parku, apskatīju tirgu, kur ir interesanta metode kā atvēsināt pircējus - ik pa laikam izšļākt ūdeni.

Devāmies uz metro un lidostu. Lidostā man atņēma manu naža/dakšas/karotes komplektu, kas man bija supermīļš, kas man sabojāja garastāvokli, bet nu, noteikumi ir noteikumi, līdz Spānijai ar nazi tiku, mājās gan nē. 

Madride - Frankfurte - Rīga 

RIX ar saviem diplomiem par noieto ceļu.

Vai vēlreiz brauktu? Jā! 

Nākošo reiz draudzētos vairāk ar citiem gājējiem, šoreiz biju ieslēgusies sevī un ne pārāk komunikabla. 

Dziļas atziņas neguvu, bet pierādīju sev, ka varēju.