Čau,
Šoreiz maza atkāpe no ceļošanas tēmas, jo tās intensitāte salīdzinot ar 2019. gadu ir būtiski samazinājusies.
2020. gads ienāca ar savām korekcijām. Lai arī sākumā centos neceļošanu uz citām valstīm kompensēt ar izbraucieniem pa Latviju, tas manī neradīja tādu pašu piepildījumu, sajūsmu, interesi. Jo vairāk/ tuvāk sasniedzama vieta, jo mazāk pievilcīga? Nu, varbūt ne tik skarbi, bet uz to pusi...varbūt vienkārši tā - vienmēr jau varēs aizbraukt - sajūta.
Savu enerģiju, laiku un naudu novirzīju citā virzienā, kas ir - dārzs.
Kā līdz tam nonācu?
Pēc būtības dārza idejas kultivācija notika caur 2 atslēgas cilvēkiem. Tas bija manas mammas biedrs Dainis un Kaspara mamma Iveta. Dzīvojoties pa Rīgu aizvien biežāk attapos Lucavsalā, ciemojoties pie mammas un Daiņa dārzā. Sāku apgūt mazdārziņus un Dainis sarunās aizvien biežāk sāka pieminēt, ka dārzs viņam blakus ir pamests, ka iepriekšējais īpašnieks ir devies dzīvot ar ģimeni uz privātmāju Ogrē un pirms došanās prom ir viņam pieteicis, lai ņem dārzu sev, ko Dainim nevajadzēja (bet tas vēl bija ~gadu pirms manas biežās ciemošanās). Tā laikam ejot es aizvien biežāk sāku domāt par to, ka jā, kāpēc gan man arī nebūt turpat blakus mammai, iegūt savā pārziņā vietu, kur varu - darīt ko gribu, kā gribu. Ideja kļuva tik uzmācoša, ka vairs nespēju sēdēt mierā. Sākotnēji bija plānots dabūt dārziņu caur Daini, bet tā tas viss ievilkās, pavasaris pagāja, vasara tuvojās beigām...līdz visu ņēmu savās rokās un rīkojos. Dokumentus nokārtoju un oktobrī 180m2 dārzs bija mans.
Baudot savu dāvanu mammai māmiņdienā 2020.gada maijs, Lucavsala.
Otrs atslēgas cilvēks bija Iveta, 2020.gadā aizgājusi no darba un universitātes neradu sev vietu, tādēļ salīdzinoši daudz braucu uz Viesīti pie Kaspara vecākiem dzīvoties viensētā. Ik pa laikam ciemojoties uzprasījos uz darbiem dārzā, kas rezultējās ar jaunām pieredzēm un tikai vairoja manu interesi visu ko jaunu iemācīties. Daudz jautāju, daudz diskutēju, daudz vēroju. Caur Ivetu dārzs izskatījās tik vilinošs. Jāpiebilst, ka Ivetai mājās ir daudzu gadu garumā apčubināts paraugdārzs, ar dažādām kolekcijām, eksperimentiem. Pēdējais eksperiments bija Japāņu dārzs - dārzs kurā ir arkas, augi ar "Japāna" nosaukumu tā nosaukumā, dažādi man nezināmi augi, celiņi un mākslīgi veidota upe ar laukakmeņu uzbērumu. Tā viņiem laukos top visādi sirdi sildošie projekti, kas man pilnībā lika izmanīt sajūtu par cilvēkiem laukos. Ja tu nedzer, nepavadi savas dienas burtiskā dīkstāvē un visu savu laiku, enerģiju un līdzekļus ieguldi savas vides labiekārtošanā un attīstībā, process un rezultāts ir vērā ņemams.
Ivetas tomātu siltumnīcā ar Roncīti. Viesīte.
Tā nu oktobrī man tika nopļauta zāle, izkrāmētas būdas, izmesta daļa liekā...uzarta lielā dobe.
Nāca ziema, kas bija jāpārdzīvo gaidās. Ziema dārzkopjiem ir plānošanas periods. Es zīmēju, googlēju, un mācījos, mācījos un mācījos... galvenokārt augus. Uztaisīju savu instagram kontu - Lucavsalas garden, piesekoju citiem dārzniekiem un augu mīļiem. Mēģināju saprast ko ar dārzu gribu pateikt soc. tīklos un ko man tas nozīmē reālajā dzīvē.
Pavasaris 2021. gadā nāk lēni. Krietni par agru nopirku sēklas, kastītes (īpaši kad vēl veikali bija ciet, visu ko internetā spontāni pirkt ir un bija slikta doma) un krietni par daudz pārvērtēju savas spējas. Nopirku arī solārās lampiņas dārzam, jo dārzā nav elektrības. Aizvien gaidu to dienu, kad varēs siltos vasaras vakaros sēdēt smuldzīšu gaismā.
Martā atgriežoties dārzā visu laiku pārņēma tāda - es šo nevaru sagremot sajūta. Likās, ka jo vairāk daru, jo vairāk kas ir jādara. Pirmais lielais darbs bija žoga uzlikšana un veco būdu nojaukšana. Lai arī no malas cilvēki teica, ka nevajag tērēties un lai atstājam būdas, tikai mazliet uzfrišinām, mani tas nepārliecināja tā rīkoties. Man bija plāns un gribēju TĀ.
Tika uzlikts žogs, nojauktas abas būdas. Nu, dārzs bija viena liela izgāztuve. Nojaucot būdas, paārdijām kaimiņienes wc, jo tās siena bija klāt pie mūsējās, par ko man šķita, ka viņa nebija īpaši priecīga. Beigās uztaisīto caurumu aiztaisīja pati, jo uz mūsu "ātro" darbu nevarēja rēķināties.
Aprīlis ritēja uz priekšu, gandrīz katru silto dienu braucu uz dārzu un nesapratu ko un no kura gala, lai dara.
Manā sarakstā bija ierakstītas lielās lietas -
sataisīt vārtiņus;
uzcelt wc;
uzcelt nojumi;
sataisīt vagas;
sastādīt augus;
uztaisīt siltumnīcu;
Mazie darbi kā visu ravēt un veidot dārzu pēc mana plāna nevarēju, jo visās malās kaut kas mētājās. Bija sašķiroti dēļi no nojauktās būdas vienā vietā, milzīga miskaste ar būvgružiem citā, joprojām dārza vidū stāv bērnu nojumīte no iepriekšējiem īpašniekiem, kur mums stāv mantas, jo tā ir vienīgā vieta ar jumtu. Neko no tā pabīdīt nevar, jo tad tas traucēs, kam citam. Īsumā, viss nebija tā, kā gribēju un biju iztēlojusies.
Loģiski, ka visi "uzbūvēt" uzdevumi man nav pa spēkam un uz to man nākas (aizvien) gaidīt uz Kaspara brīvdienām, bet kad ir brīvdienas, rodas problēmas ar materiālu sagādi un vispārēju loģistiku.
Aprīlī izdarītais bija gandrīz visas miskastes aizvākšana un dobju daļēja ierīkošana. Pa abiem tikām galā ar galveno dobi, kas bija aptuveni 7m x 2,7m. Tā jau liekas, kas tad tur ir tāds uzrakt dobi? Mhm, kad velēma ir 10cm biezi saaudzis zālājs ar visādu komplektāciju...man pagāja 3 nedēļas un beigās jau lūdzos pēc palīdzības, jo mugura sāpēja. Iesāku arī Tomātu dobi. Tā sokās raitāk, varbūt biežāk uz dārzu jāņem mūzika? Tā bija foršāk strādāt. Vēl ieplānoju zemeņu dobi un garšvielu dobi. Ah, līdz tām vēl jātiek, jo uz to atrašanās vietas vēl ir uzkrauta nojume.
Darbi sokas lēnāk nekā man gribētos.
Tomēr tagad man dārzā ir iestādītas 3 upenes un 2 ķiršu kociņi. No superatvērtiem cilvēkiem facebook grupiņā dabūju audziņus par brīvu, kas jau iestādīti dārzā.
Dārzs prasa daudz laika, naudas un spēka, šoreiz fiziskā, huh, pietiks man sevi mocīt ar to otru. Pavasaris izspēlē arī savus jociņus, tā kā pirms manis dārzā bija saimniekojuši arī citi, uzrokot zemi no tās "nāca" ārā visādi brīnumi. Protams, ikdienā ir pašsaprotami, ka piegružot ir slikti, visas zināšanas par atkritumiem utt., bet tad kad tas kļūst tik personīgi, ka nākas lasīt stiklus ārā no zāliena, plastmasu no velēnas to kratot, raut virves, un visu ko citu, pārņem reālas dusmas. Dusmas par to - kā tā var, iebāžot zemē tas nepazūd - c'mon. Tā nav necieņa pret nākotni jeb mani, kā nākošo ienācēju, bet gan zemi kā tādu. Tāpat arī dāzā nevien lien ārā gruži no augsnes, bet arī augi. Tāda skaistā rindiņā, kur pēc mana plāna bija domāta taciņa ir izauguši brangi rabarberi (veseli 5) un tur, kur gribēju nojumi, man izspraucās lupīnas. Pa visu dārzu roku āra zilsniedzītes (sīpolpuķes) un tulpītes. Jebkurā gadījumā nekas nenotiek kā plānots un, iespējams, tas ir pat labi, jo nekas tak nav iekalts akmenī un to man sev jāatgādina biežāk.
Dārzs man nozīmē arī darbu ar sevi. Pēdējā laikā esmu kļuvusi vai arī vienmēr tāda esmu bijusi..nezinu... nepacietīga. Uhh, kādu pacietību viss šis man prasa!!! Simtiem reižu gribas visu sūtīt 5 mājas tālāk, un dažreiz tāds niķītis un besis uznāk, bet salīdzinot ar citām situācijām, saistībā ar dārzu tas ļoti ātri pāriet, jo dārzu uztveru kā savu. Vietu, kas "daļēji" pieder man, tas ir mans izpausmes veids, mans darbs un mana pasaule.
Mazdārziņš manī kopumā ir radījis arī citas pārdomas. Ziemā kad tika dedzinātas vairākas būdiņas mani pārņēma divas sajūtas - viena, ka tā ir nenormāla netaisnība. Pārņēma dusmas par to, ka cilvēkus mēģina pārliecināt par to, ka dārziņi ir miskaste, ka tos nevienam nevajag, tā ir pamesta vieta, kur dzīvo bomži, klaiņo zvēri, ir neapsaimniekoti ceļi. Daļa patiesības tur ir. Otrkārt neviens nerunā par to, cik dārziņi ir forši. Cik daudz jaunās ģimenes katru gadu tur ienāk, kā notiek paaudžu maiņa, kā nomainās pat etniskais sastāvs, kad no дача, tas mainās par Eiropeisku kopienas jeb komūnas vietu. Cilvēki ir gatavi ieguldīt naudu jaunos žogos, celt jaunas būdas un dzīvoties pa dārziņu, kas ir pašā Rīgas centrā. Tai pat laikā ir cilvēki, kas nesaimnieko savos dārzos, bet ir tiem pieķērušies it kā tos saglabā - nebaltām dienām. Nav jau brīnums kāpēc. Man mans dārziņš izmaksā 2 eur gadā un atkritumu apsaimniekošana 14 eur ( daži par to ir sašutuši, bet es būtu gatava maksāt kaut vai katru mēnesi, lai tikai viss tiek turēts tīrs un kārtīgs). Lielas cerības lieku uz to, ka iespējams mazdārziņi nonāks Īpašumu departamenta uzraudzībā, un klīstot baumas, ka tad varēšot dārzus nomāt uz 5 gadiem, bet ka tad paliek ar tiem tukšumiem? Vai kāds ies un veiks lauka darbus, inventarizāciju. Pastaigājot par dārziņiem tur ir tāds DO IT YOURSELF, ka bieži man pat nones jumtu, tas ko cilvēki ir sabūvējuši un uzskata par derīgu. Kā to novērtēt? Kas vienam skaists, otram ...
Nodedzināts dārziņš Lucavsalā
Vai kāds ies un ar pirkstu vilks pa dārziņu shēmu un teiks - tā, šeit nekas nav darīts, zāle nav nopļauta, šim ņemam nost vai sodām? Es nezinu, bet gribu redzēt kā tas notiks. Man pašai blakus ir pamests dārziņš, kur nesaimnieko kāda sieviete, kurai dārzs ir Bolderājā. Viņa to dārzu tur kā - ja nu Bolderājas dārzus likvidēs, tad man būs te...bet vai tas ir godīgi? Nē, bet vai tās ir viņas tiesības, laikam jau ir. Bet vai ar tikai maksāšanu pietiek ? Man nē, bet izpilddirekcijai pietika.
Dažreiz pieķēru sevi pie tā, ka attālinos no savas naivās idejas par mazdārziņu, un pakļāvos vispārvaldošajai idejai par iepriekšminēto dārza tēlu, bet nē, sapurinos un spītīgi turpinu savu ideju - ka dārzs ir skaisti, un skaisti arī Lucavsalā ne tikai privātmājas pagalmā.
Šobrīd visu sevi ielieku dārzā, lai pēc laika, kad atkal varēs ceļot, kad pievērsīšos arī citām jomām savā ikdienā, tad man būs manis radīta vide, kur būt, darboties, atpūsties, aicināt draugus, sauļoties un citādi forši pavadīt laiku Pilsētas centrā.
Bet tagad laiks apskatīt kā aug manas puķītes uz palodzes...
čau.
